Neticami – es atkal sāku rakstīt blogu! Nepagāja ne pieci gadi :)
Paldies tiem, kas atgādināja par manu blogu un lasīja manus iepriekšējos rakstus – jūs esat brīnišķīgi!
Šoreiz būs stāsts par to, kā es dabūju savu pirmo īsto traumu. Kaut arī sāku skriet aptuveni 2004. gadā, traumu ieguvu tikai tagad – un nevis skriešanā, bet trīssoļlekšanā. Dīvaini vai nē, bet skrienu jau vairāk nekā divdesmit gadu un pēkšņi izdomāju palēkāt. Laikam pusmūža krīze iestājusies :)) Bet, ja godīgi, vēlējos atbalstīt savu novadu sporta spēlēs vieglatlētikā (LSVS) un līdzās soļošanai izvēlējos arī trīssoli, kas man šķita tīri interesanta disciplīna. Interesanta tā noteikti ir, un arī ārkārtīgi sarežģīta. Nepietiek tikai ar ieskrējienu – vēl vajag atspērienu, stipru vēdera presi, spēcīgas rokas, kas tevi velk augšup, un spēcīgu lēcienu. Visu saliekot kopā, tev jābūt fiziski veselam un spēcīgam katrā muskulī. No visa iepriekšminētā man bija tikai fiziskā veselība, kas dotajā brīdī gan ir stipri apšaubāma.
Savu pirmo trīssoļa treniņu sākām ar iesildīšanos, kuras laikā jau plānoju atteikties no šīs idejas, bet vēlme iemācīties lēkt bija stiprāka par veselo saprātu. Daži palēcieni, daži ieskrējieni, un aizgājām uz celiņa mācīties lēkt. Domāju, tieši tajā brīdī arī dabūju savu pirmo traumu. Lecot bedrē, vienā brīdī man atteicās strādāt kājas, un es gandrīz nokritu ar seju pa priekšu. Dīvaina sajūta – it kā nevari neko izdarīt, bet sāpes vai diskomfortu nejūti, tikai bezspēku. Treniņš turpinājās, un vairāk šādu sajūtu nepiedzīvoju. Nākamās piecas dienas nevarēju normāli paspert ne soli – sāpēja kājas, rokas, prese. Tajā brīdī man jau bija mini trauma, bet uz vispārējā sāpju fona es to nejutu. Interesanti, ka veikalā kāda tante, ieraugot mani klibojam ar groziņu, palaiž mani rindā pie kases pa priekšu. Tantei bija tik liela žēluma pilnas acis, ka sapratu – viņa nodomāja, ka esmu invalīde. Paskaidroju, ka man vienkārši bija smags treniņš un kopumā esmu vesela; viņa uzsmaidīja un, cerams, noticēja. Vēl divas nedēļas pirms lielā starta pavadīju stadionā, cītīgi trenējoties. Katrā treniņā jutu to kāju un to muskuli, bet domāju, ka tas ir parasts nogurums un pēc sacensībām viss būs kārtībā. Nē, diemžēl nebūs.
Sacensību dienā (svētdienā) man bija 5000 m soļošana un uzreiz pēc tās – lēkšana. Nosoļoju labi, bet kāju jutu. Centos to nepārslogot, bet soļot kā 80 gadus veca tante arī negribēju. In general – savu zeltu dabūju. Pēc finiša uzreiz skrēju uz trīssoļa startu. Tiesneši teica, ka man būs jālec pēc 14 minūtēm. Tātad starp 5000 m finišu un pirmo lēcienu bija vien četrpadsmit minūtes! Traki, ļoti traki. Nedaudz iesildījos (cik atļāva kāja), divreiz pārbaudīju ieskrējiena sākumu, atzīmēju savu atspēriena punktu, un sacensības varēja sākties. Pirmais lēciens bija ļoti traks – jau ieskrējiena laikā sapratu, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka pēc pirmā soļa nokritīšu ar seju turpat uz celiņa, pat netiekot līdz bedrei. Bet labi, ielecu bedrē. Attālums mazs, ļoti mazs. Otrais un trešais lēciens bija vēl sliktāks – kāja sāpēja nenormāli. Ceturtā lēciena laikā sapratu, ka vairs nav ko zaudēt, un izdarīju visu, ko varēju, pārspējot savu labāko rezultātu. Protams, pēc tam atsildījos, daudz rullējos, izmantoju masāžu un paņēmu atpūtu līdz...
Līdz piektdienai. Jā, vien 5 dienas pēc soļošanas un trīssoļa man bija starts vertikālajā kilometrā. Teikšu godīgi – vispār tam netrenējos, jo šogad mums paralēli iet divi remonti, plus mazie bērni un, protams, darbs. Man neatliek laika treniņiem, lai cik ļoti es to vēlētos. Braucot uz vertikālo kilometru, cerēju to "nočāpot" tīri uz entuziasma un iepriekš iegūtās bāzes rēķina. Varu pateikt sev paldies par neatlaidību, ticību saviem spēkiem un mērķtiecību. Diemžēl pateikties sev par sagatavotību nevaru. Pateicos arī Dinai, ka bija klāt mana mūža sliktākajā skrējienā :) Vertikālais kilometrs – tās ir sacensības vienā kalnā (paugurā, jo Latvijā kalnu nav), kur jāskrien augšā un lejā 14 reizes. Skrējiens notiek jūlijā, kad ir ļoti karsts un dunduri ir visai nežēlīgi. Man pat šķiet, viņi zināja par šīm sacensībām un no meža bija sasaukuši visus draugus, ar nepacietību gaidot jaunās, tīrās asinis. Par pašām sacensībām – bija tik karsti, ka jau trešajā aplī gandrīz noģību (varbūt arī noģību, nezinu, bet bija ļoti sūdīgi). Nolēmu pieveikt vēl 4 apļus, lai ir vismaz puse. Septītajā aplī atkal tas pats – acīs tumšs, nedzirdu un neredzu neko, "pamodos" tikai tad, kad man uz galvas jau lēja ūdeni. Nolēmu pieveikt vēl trīs apļus un viss. Tālāk man gāja daudz labāk. Slikti vairs nebija, kāja arī vairs nesāpēja. Gāju līdz finišam un katrā aplī bāru sevi par to, ka nebraucu skriet uz mežu. Ir jāatrod laiks, lai vāktu augstuma metrus! Pēc finiša sāpes kājā nebija stipras – drīzāk es to vienkārši jutu. Svarīgi ir tas, ka mans vidējais pulss bija 142 sitieni minūtē, kas parāda, ka es pārāk neforsēju un esmu visnotaļ adekvāta meitene. Tātad veselais saprāts mani nav pametis.
Pēc divām nedēļām man bija UTMB Gauja – vien 20 km. Tas bija vienīgais skrējiens, kuram tiešām gatavojos. Nevis fiziski, bet morāli. Jau iepriekš sagatavoju drēbes (ko nebiju darījusi kādus 6 gadus), sagatavoju krosenes (kas man arī nav raksturīgi) un centos neaizmirst neko, kas pēdējos gados būtu bijis izņēmums. Bieži vien uz sacensībām aizbraucu ar nepareizajiem apaviem (pareizie aizmirsti mājās), uz nakts skrējieniem – bez luktura, uz ziemas skrējieniem – bez normālām biksēm un ekipējuma (jo soma ar visu aizmirsta mājās). Tātad uz UTMB Gauja atbraucu ar visu nepieciešamo, par ko man bija liels gandarījums. Starts bija Cēsīs, vecpilsētas laukumā, un pats skrējiens veda apkārt Cēsīm. Kādreiz skrēju Cēsis Eco Trail (CET) un sapratu, ka UTMB Gauja ir nedaudz līdzīgs, bet garlaicīgāks skrējiens. CETā mums vajadzēja skriet un peldēt caur upi, skriet caur laukumu, kas pilns ar nopļautām un nenopļautām nātrenēm, kā arī izbaudīt citus vērtīgus piedzīvojumus. Savukārt UTMB Gaujā mums bija trīs dīkstāves, kur vienkārši stāvējām uz vietas 5–10 minūtes, kamēr dunduri mēģināja mūs piebeigt. Nebija pilnīgi nekādu norāžu par dzirdināšanas punktu, un man radās aizdomas, ka pats punkts bija pārvietots no pieteiktās vietas (vismaz par kādiem 400 metriem). Ja CETā mums bija kola, ūdens, elektrolītu dzēriens un uzkodas, tad UTMB Gaujā – tikai ūdens, turklāt mēs, 20 km skrējēji, bijām nodalīti no 50/100 km skrējējiem. Nezinu, kā pārējie, bet es jaujos dīvaini – it kā nebūtu pelnījusi to apelsīnu vai banānu. Nu labi, tās ir tikai manas domas. Finišu sasniedzu plānotajā laikā. Vidējais pulss bija 152 sitieni minūtē. Biju plānojusi līdz 150, bet labi – karstums un treniņu trūkums dara savu. Un tieši tagad, pēc šī skrējiena, es sāku pa īstam just kāju un savu traumēto vietu. Sāku klibot un sapratu, ka ir bojāti arī nagi. Tomēr jauni, skaisti Salomon Ultra Glide 3 nav domāti man. Novelkot zeķes, ieraudzīju, ka labās kājas nags ir ne tikai zils, bet tam visapkārt izveidojies sarkans šķidruma pūslis. Nodomāju – nekas, gan jau viss būs labi.
Labi nebija. Nags sāpēja, un nolēmu doties uz traumām. Duntes ielā pēc stundas gaidīšanas mani pasūtīja tālāk, iedodot adresi – RAKUS "Gaiļezers", C1 ieeja. Nosēdēju Gaiļezerā vēl 3 stundas, līdz mani pieņēma ar jautājumu: "Kāpēc jūs atnācāt pie mums? Jums vajadzēja braukt uz Biķerniekiem." Bet bija jau pāri vienam naktī, un ārsts mani pierakstīja pie dežūrķirurga uz nākamo dienu. Atnācu pie dežūrķirurga, un viņš bija izbrīnīts, kāpēc esmu atnākusi pie viņa. Izstāstīju visu stāstu, viņš apskatīja nagu un teica: "Māsiņ, šļirci! Griezīsim nagu ārā." Nu traki, es jums teikšu. Ķirurgs vēl apvaicājās, vai negribu nagu paņemt līdzi. Es atteicos – miruši nagi nav mana vājība.
Šobrīd man jāsadzīvo ar to, ka pirmo reizi esmu traumējusi muskuli. Visas iepriekšējās reizes manas "traumas" beidzās pēc septiņām dienām, bet tagad pagājis jau vairāk nekā mēnesis, un kāja kopā ar sēžas muskuli joprojām sāp. Man jāatrod īstas krosenes, kas pasargās manus nagus, lai vairs nevajadzētu braukt pie tā "laipnā" ķirurga.
Apavus atradu – Wide izmērs būs mana izvēle visai turpmākajai dzīvei. Cik apavi nebūtu smuki, ja tie man neder pēc platuma, pirkt tos nedrīkstu.
Tagad ārstēju divus bojātus muskuļus. Diemžēl atveseļošanās būs ilga, bet labi vismaz, ka nav vainas mugurai. Man bija aizdomas par muguru – diska trūce vai nobīde arī dod sāpes kājā. Manā gadījumā mugurai nav ne vainas, bet obturator internus un semitendinosus būs jāārstē.
Es nesaku trīssolim "nē". Bet plānoju vairāk laika pavadīt mežā – man tur patīk labāk. Eksplozīvais spēks man var būt kā papildinājums, nevis pamata lieta. Esmu aizmirsusi, kā skriet ātri – man ir grūti sasniegt pat 160 pulsu. Esmu kļuvusi par lazy semi-ultra :)
