NEskrējējas īpašais stāvoklis 3. daļa, jeb dzīves labākie mirkļi

Divi trākākie posmi jau aiz muguras - sākas trešais trimestris. Tieši treišais trimestris bija vislābākais laiks! Ja man kāds pajautās kurā dzīves posmā vēlos agriezties, es izvēlētos trešo trimestri. Trīs visforšākie mēneši manā dzīvē!

Godīgi, pēdējos mēnešos man vairs nebija tik daudz domas par skriešanu, cik pirmajā vai otrajā trimestrī. Kaut kā mainās domāšana, un vairāk parādās vēlme rosītes pa māju, mazgāt drēbītes, iet uz kursiem, lasīt grāmatas, mēģināt iemācīties gatavot pareizus un veselīgus ēdienus.

Kā apzinīga mamma, biju visos  Rīgas Dzemdību nama jauno māmiņu kursos. Izrādās, ka citām mammām pēdējais trimestris nav tas jautrākais laiks. Ja  pirmajos mēnešos viņas varēja atpūsties, tad pēdējos mēnešos dabūja pasakainu stāvokli (smagums kājās, paaugstināts asinsspiediens, nogurums, liels vēders, no ka sāp mugura utt.). Savukārt, es pirmājā trimestrī izbaudīju visu "labo", ko varēja izbaudīt, bet trešājā trimestrī biju ļoti žiperīga grūtniece.

Kursos mums stāstīja, ka trešajā trimestrī mums piemētisies smaguma sajūta kājās, sāpes jostas vietā, tūska visā ķermenī, bezmiegs, ēšana bez apstājas un vēl daudz dažādas kaites. Nezinu kā citām grūtniecēm, man smaguma sajūta kājās nebija. Notestējot visus iespējamus apavus (crocs, adidas, nike, nb, skechers utt.), grūtniecēm noteikti ieteiktu tieši skechers, jo pat pēc 10km pastaigas kājas ir svaigas, vieglas un nekas nekur nesāp un nespiež.:) Mugura sāpes nebija trakas, jo ikdienā nēsāju grūtnieču jostu. Arī bezmiegs mani nemocīja un nekādu citu diskomfortu nesajūtu.

Kaut arī puncis auga aizvien lielāks, es joprojām veicu vingrinājumus. Tikai tagad tos, kuri domāti tieši trešajam trimestrim. No mana ikdienas plāna arī nepazuda garā pastaiga. Trimestra sākumā tika noteikts maksimālais limits - viena pastaigas stunda dienā. Ņēmot vērā manu sportisko garu, ārste ieteica staigāt ap divām stundām. Tagad mans dienas ritms vairāk līdzinājās mana kaķa dienas ritmam. No rīta pamodos, pavingroju, paēdu, pastaigajos, paguļu, paēdu, pastaigajos un atkal ejam gulēt. Reizēm pastaigas laiks tika apvienots ar draudzeņu satikšanu, kārtējo grūtnieču kursu apmēklējumu vai vizīte pie ārsta, bet diendusu es neizlaižu. Man ļoti patīk gulēt. Es neeju tusēt, ja zinu, ka rītdien nevarēšu izgulēties. Nepatīk tērēt visādiem niekiem tik svarīgas stundas. Varbūt strauji tuvojās vecumdienas?

Grūtniecēm ir liels pluss - grūtnieču vēders. Ar šo vēderu Tu vari ieiet veikalā un apsargs (kāds apmekletājs vai veikala darbinieks) Tev palīdz atvērt durvis, dažreiz pat palīdz nest tev iepirkuma grozu. Veikala darbinieki ļauj ēst, garšot stendos izliktos cepumus. Nopietni. Vienreiz lielajā Maksismā neiztūrēju un sāku degustēt cepumus. Domāju, ka mani nekavējoties izmetīs ārā, taču apsargs vien uzsmaidīja. Pie kasēm grūtnieces vienmēr palaiž bez rindas. Vispār, visur grūtnieces palaiž bez rindas. Vienā jaukā dienā netīšam nobloķēju savu sim-karti un gāju uz operatora salonu. Tieši tajā dienā salonā bija kārsti - rindā kādi padsmit cilvēki. Kamēr stāvēju un domāju ko darīt, džeks, kuram jau bija pienākusi rinda, aicināja mani pie galdiņa un pats nostājas manā vietā :) Ļoti patīkams žests!

Trešajā trimestrī vari gulēt tik, cik vēlies. Vari ēst tik, cik vēlies. Vari zvanīt un sudzēties par dzīvi (aiz garlaicības) un tevi uzklausa, un Tev jūt līdzi. Tev ir atļauts gandrīz viss . Es nezinu vēl lābāku stāvokli, kā pēdējais grutniecības trimestris.  Noteikti jums iesaku noskatīties šo video: StandUp:про беременность. Džeks stāsta par sievas grūtniecības dienām. Jautrs un patiess stāsts.

Mans, salīdzinoši nelielais vēders, man ļāva līdz pēdējai dienai taisīt pedikīru, mazgāt matus, pašai aizsiet kurpes un nostaigāt dienā līdz 15km. Vienīgais aizliegums visām grūtniecēm, kas attiecās arī uz mani, ir smagumu celšana - nedrīkst celt vairāk par 2kg. Šī aizlieguma dēļ, uz veikalu dažreiz gāju trīs, pat četras reizes dienā. No sākumā veikala darbinieki brīnījās: "ko tā grūtniece tik bieži nāk, kāpēc viņai negrib sēdēt mājās ?".Tad pamanīja, ka es stiepju vienu piena paku un dažus persikus. Tad arī saprata manu biežo apmeklējuma iemeslu. Par persikiem arī ir savs stāsts: katrai grūtniecei ir kāds savs "vājuma punktiņš", uz smaržām vai ēdienu. Man šis vājuma punktiņš bija uz persikiem. Sākot no piektā mēneša, man bija īstā kāre uz persikiem. Dienā es tos varēju notiesāt kilogrāmiem. Bija pa spēkam apēst visus, aiziet uz veikalu, nopirkt, atkal apēst, atkal nopirkt, atkal apēst un tā līdz vēlai naktij. Vienreiz veikalā persiki bija beigušies. Iedomājaties, izbeidzās mani mīļie persiki! Es biju šokā, zvanīju vīram un mammai, sūdzējos par šo negad'ijumu Jautāju veikala administrācijai, vai nav iespējam dabūt persikus, teica, ka šodien nevar. Bāc, tāda traģēdija! :( Braucu mājās ļoti vīlusies šajā dzīvē. Nākamajā dienā atkal aizbraucu uz veikalu un redzu, ka persiki ir atvesti! Protams, es uzreiz salasīju savus 2 kg. Skatos, kāds tantuks arī ņem "manus" persikus. Tas mani sadusmoja, viņa taču izēdīs persikus, varbūt man atkal kādreiz pietrūksies. Redzot to, kā es uz viņu skatos, tantuks laikam saprata, ka kaut ko dara nepareizi un pārstāja lasīt persikus. Pēc neilga brīža aizgāja prom no augļu nodaļas. Pareizi darīja! Nav ko ēst manus persikus. Paldies Dievam, persiku kāre man beidzās ar astoto mēnesi. Atkal biju pārvertusies par normālo cilvēku :) Nu jau vairāk par muciņu,  kā cilvēku, jo vēders jau bijs izaudzis diezgan paliels.

Līdz ar lielāku vēderu, man sākās problēmas ar apģērbu.Uz manu jaunu augumu vēl derēja šorti, bikses, svārki un dažas kleitas, toties krekli kļuva stipri pa šauru. Nācas dažus iegādāties, kā arī izdomāju izārdīt visu skapi, lai sameklētu divus sacensību kreklus, kas noteikti man derēs. Viens ir zilā krāsā CET 2015.gada vīriešu S modelis, otrs krekls ir spilgti dzeltenā krāsā Viļņas maratona tempa tūrētāja (TT) 4:45 vīriešu S krekls. Nu ir laiks ieslēgt visu savu fantāziju, lai iedomātos grūtnieci ar TT kreklu virsū. Ja jau neskrējēji taisīja lielās acis, redzot mani šajā kreklā, skrejēji vispār apstājas un domīgi vēroja mani. Es varu iedomāties, ko tie padomāja. Grūtniece uz TT 4:45. Labi, ka neviens  mani nenofografēja.

Pēc visiem cilvēku fizioloģijas likumiem, grūtniece ar lielo vēderu mūžīgi staigāt nevar. Obligāti visiem pienāk tā diena, kad grūtniece pārvēršas par jauno māmiņu. Man arī pienāca šī diena. Piedzīma mans mīļais dēliņš un es varu plānot, kā man lābāk un ātrāk atgriezties sportā.

Lai atgūtu savu formu es sev iedevu deviņus mēnešus. Drīz redzēsim, vai man tas izdosies ;)

NEskrējējas īpašais stāvoklis 2.daļa, jeb neierasts skatpunkts uz ierastām lietām.

Posmu no martā beigām, līdz pat jūnija beigām, sauc Otro Trimestri. Tas ir posms, kad grūtniece jūtas vislabāk, jo vēders vēl nav liels, toties enerģijas ir daudz. Ja pirmais trimestris no tevis izsūks visus spēkus (protams ne visiem un ne vienmēr), tad otrajā trimestrī Tu jau saksi justies kā cilvēks. Ja pirmajā trimestrī nezinātu, ka esmu stāvoklī, tad domātu, ka es mirstu, jo ar katru dienu man bija sliktāk un sliktāk. Savukārt otrajā trimestrī, ar katru dienu es jutos labāk un labāk. Otrajā trimestrī man jau atļāva sportot - nedaudz skriešana, peldēšana, vingrošana (rīta rosme, nedaudz vakara ņemšanās ar hantelēm) un nūjošana (vai sporta soļošana). Bet parēja no «sliktā» stāvokļa uz «labo» nav tik ātra kā gribētos. 

grūtnieces ūdenī

Nav tā, ka pamodies vienā rītā un jūties perfekti. Man šī parēja aizņēma divas nedēļas. Sākumā jau likās, ka man nebūs tā jaukā trimestra, bet laiks rādīja, ka tomēr varēšu dzīvot nedaudz enerģiskāk par savu kaķi ;). Īpašs prieks bija 30. martā, kad man atļāva skriet (pirms tam pēdējo reizi skrēju vairāk kā trīs mēnešus atpakaļ). Man tā pirmā skriešanas diena bija kā lieli svētki. Es uzvilku vissmukākās drēbes, jaunās krosenes un aizbraucu uz smuko skriešanas vietu. Protams, manā (grūtnieces) stāvoklī jebkura vieta ar vairākām WC pa ceļam, skaitās vissmukākā vieta ^_^.  Sākums bija labs, es nogāju vienu kilometru un uzsāku skriet. Viegli, vēders vēl nekratās, tikai kājas nesaprot, ko ar viņām dara. Ziniet, tāds stāvoklis man vēl nebija bijis - it kā esmu aizmirsu kā skriet. Lēnā tempā noskrēju kādus 500m un nebija vairs spēka, pārgāju soļos. Nedaudz pasoļoju un atkal atsāku skriet. Jau izdevās noskriet veselu kilometru. Pēc tam sāku soļot, tad atkal paskrēju 500m un atkal soļoju. Jutos gandarīta par paveikto :). Otrā reize gan neizdevās tik laba, jo es nevarēju noskriet vairāk kā 200m. Man trūka elpa, mazais vēderā griezās. Laikam protestēja pret viņa kratīšanu. Sapratu, ka skriešanu ir jāatliek uz laiku, kad vairs nebūšu 2in1.

Pret slinkumu un nogurumu labi palīdz peldēšana. Grūtniecēm ir pat speciālās nodarbības. Aizgāju uz tām, jo esmu sportiste un mājās sēdēt man nepatīk. Sākumā domāju, ja esmu skrējēja (īpaši gārgabalniece), tad šis nodarbības priekš manis būs tīrais nieks. Izdomāju uz nodarbību atnākt pusstundu ātrāk, lai paspētu normāli papeldēt un nodarbībā jau atpūsties. Ziniet, pat vienkārši peldēt vairs nav tik viegli, kā likās. Es jau saku nogurt pēc nopeldētām 10 minūtēm. Ar šausmām skatījos uz atlikušajām 20min. Tomēr saņēmos un diezgan aktīvi nopeldēju savas 30min. Pienācis laiks vingrošanai... Atpeldēja uz vingrošanas celiņu daži "kuģīši" (grūtnieces ar lielāku "stāžu", jeb ar lielāku mēnešu skaitu). Pēc pirmā iespaida meitenes man likās tik lielas un tik lēnas. Kad sākās vingrošanas nodarbības, es krasi mainīju savas domas. Kaut meitenes arī bija lielas, toties kustējās viņas diezgan ātri. Pēc 15 min. es jau sāku padoties, toties viņas vingroja kā "svaigi gurķīši". Uz nodarbības beigām biju gatava aizmigt turpat baseinā un nekur nebraukt. Kā jūs jau sapratāt, peldēšana man iepatikās ;). Nolēmu trenēties vismaz trīs reizes nedēļā. Savu entuziasmu nezaudēju līdz 15.06., kad baseins uz vasaras periodu aizvērās ciet. Papildus peldēšanai, es turpināju soļošanu līdz 10km trīs reizes nedēļā un divas reizes nedēļā pievienoju spēka vingrinājumus, kas bija domāti tieši grūtniecēm. 

NoskrienZiemu: DUBĻI, dubļi, DUBLi

Otrajā trimestrī mēs paspējām piedalīties vairākās sacensībās: Noskrien Ziemu 3.posms, Lattelecom Rīgas Maratons (10km par 1h23. Nav slikts rezultāts vai ne? ;) ), xTrail Jūrmala un pēdējās sacensības bija Zilonis Tumsā 2016. Noskrien Ziemas posmā pirmo reizi piedalījos kā nūjotāja. Teikšu kā ir, ciņa starp nūjotājiem pastāv! Tik ātru startu es nebiju plānojusi. Smagā cīņa ar dubļiem, kuros gandrīz pazaudēju savu skriešanas boti, tomēr nepazaudēju savu labo izskatu:)). Uz finišu atnācu daudz, DAUDZ netīrāka, kā biju domājusi. 

Tikam pie ēdiena..un pie medaļas :)

Otrām sacensībām es gatavojos jau rūpīgāk. Izpētīju trasi, īpaši tās vietas, kur bija tualetes. Pirms sacensībām kādas divas reizes izmēģināju ātri noiet 10 km. Tomēr vairāk uzticējos ātrumam, kur mans pulss nepārkāpa 120 sitienus/minūtē. Tieši pirms starta nodomāju, ka iešu pēc pulsa un nav svarīgi atnākšu pēdējā vai pirmspēdējā. Tomēr trase bija daudz maz labvēlīga. Lija lietus (tas man patīk) un pa ceļam varēju trīs reizes apmeklēt WC, paēst un padzerties. Lai man nepaliktu slikti, no rīta daudz nebrokastoju, tāpēc jau trases vidū biju šausmīgi izbadējusies (mēs bijām šausmīgi izbadējušies :)). Pēdējos divus Brīvības ielas posma kilometrus, es gāju un domāju vairāk par ēšanu, kā par finišu. Laikam tāpēc arī nedaudz palielināju tempu, jo gribēju pēc iespējas ātrāk kaut ko apēst. Finišā mani gaidīja mamma :). Es domāju, ka viņa paspēs uzņemt bildes, varbūt pat video, bet viņa teica, ka tik ātri mani negaidīja. Viņa bija atnākusi uz finišu kādas 5 min. pirms mana finiša, līdz ar to nepaspēja sagatavoties. Ieraugot mani finišā, viņa teica: "Tu gan ātri atnāci. Es tevi gaidīju pēc kādām 40-50 minūtēm. Es pat nepaspēju izņemt fotoaparātu, lai tevi nobildētu. Tu kā bulta izskrēji no pagrieziena un aiznesies uz finišu!" :))) "kā bulta", "aiznesos"... jā, jā, tieši tā arī bija :)) Ja godīgi, es pati negaidīju, ka tik ātri finišēšu. Plānoju ierasties finišā ap divām stundām. Nebiju domājusi "izskriet" no deviņdesmit minūtēm. Visas trases laikā sekoju līdzi pulsam un skatījos, lai neviens nepamana, ka esmu stāvoklī. Baidījos, ka mani var noņemt no trases. Tomēr viss beidzas labi ;) xTrail Jūrmala bija vissaulainākās un kārstākas sacensības. Bija tik forši "paskriet"gar jūras krastu un paslēpties no karstuma mežā :) Paldies Martai par iespēju piedalīties šajās sacensības. Nākošgad noteikti jau skriesim vai pat piedalīsimies run-velo posmā.Tas nozīmē kā daļu no posmā viens skrien, otrs brauc ar riteni, pēc kāda (sevis izdomātā laika) viņi mainās. Šogad mēs izpētījām trasi un  saplānojam pie kurā kilometra varētu mainīties.Sacensību garu varēja just no starta šāviena līdz finiša taisnei.

esam TRĪS!

Pēdējas sacensībās, kur es biju 2in1 notika naktī. Tajās es varēju piedalīties tikai ar kādu pavadoni (ārsta norādījums). Pat labāk, ja ar vairākiem pavadoņiem. Domāju, ka man draugos ir daudz traku cilvēku, bet pēc diezgan lielas aptaujas, sapratu, ka tik traku kā es – draugu un paziņu lokā nemaz tik daudz nav. Pat vispār nav daudz - tikai divi cilvēki. Viens no tiem pazuda sarakstes vidū, kaut kur pēc jautājuma: cik ātri finišēsim un kā brauksim mājās? Toties otrs, vīra brālis, bija ļoti optimistiski noskaņots, pat pierunāja piedalīties savu līgavu. Tā kā mēs bijām nūjotāju grupā, viņš pat bija sameklējis sev un līgavai nūjas :). Biju patīkami pārsteigta, jo tas nozīmēja, ka ir arī ģimenes atbalsts! Šoreiz biju organizatorus pabrīdinājusi, ka esmu grūtniece, lai nebrīnās un nenoņem no trases. Startēju zem Suunto Team Latvija karoga. Neplānoju labot trases rekordus, vai nesties kā apdegusi, domāju izbaudīt šī gada pēdējās sacensības. Sacensības, kurās vēl finišēšu 2in1. Startējām no pašām beigām. Pie sevis prātoju: "Trase būs kalnaina, līdz ar to mani pavadoņi varēs izbaudīt nakts mežu." Organizatori sagatavoja pārsteigumu, trase bija plakana un veda pa grants ceļu. Tikai beigās bija neliels meža posms. Bet tieši šī posms man pietika, lai saprastu, ka viena es noteikti nefinišētu un, ja būtu īsts meža trails, diez vai es tiktu uz savām divām līdz finišam. Tāpēc vēlos pateikties organizatoriem par lielisko trasi un vīra brālim ar līgavu, par forši pavadīto laiku, par atbalstu, ko viņi sniedza man trasē un viņu rūpēm par manu veselību! Pie tam, mēs nefinišējām kā pēdējie no nūjotājiem. Tas mums bija liels pārsteigums! Apbalvošanas laikā nūjotājus apbalvoja izlozes kārtība. Neesmu jau baigā veiksminiece, līdz ar to, no apbalvošanas neko daudz negaidīju. Bet ziniet, tieši mēs (Damrožu ģimene) savācām visvairāk balvu :)). Es vinnēju 10eur no tavamsportam.lv, vīra brālis vinnējis dalību skrējiena "Patriots" un viņa līgava vinnēja dalību vienā no nākama gada skrējieniem "Noskrien Ziemu" :) Tiešām šīs pasākums bija izdevies :).

finišs ZīlonisTumsā. Damroze Family

Kaut kur starp "NoskrienZiemu 2016" un dalību Lattelecom Rīgas Maratonā, es piedalījos divos skrējiena seriālos "Pavasara kross Mārupē 2016". Neteikšu, ka tur ļoti mīļi izturas pret grūtniecēm. Organizatori vēl puslīdz atbalstīja manu vēlmi piedalīties, toties publika skatījās uz mani ar nosodošiem skatieniem. It kā es atnācu uz startu pohaina, pīpējot un ar aliņu rokās. 

Vispār, mūsu valstī diezgan dīvaini izturas pret grūtniecēm. Mēs (grūtnieces) esam kaut kas īpašs, kaut kas dīvains, kā piemēram vienradzis, kas slimo ar mēri. No vienas puses cilvēki saprot, ka mēs darām labu darbu "ražojot" bērnus, bet no otras puses, viņi nesaprot, cik tas ir smagi un nepalīdz itin nekā. Nav nekādu atvieglojumu, līdzjūtības vai palīdzības. Laikam apkārtējie uzskata, ja esi grūtniece, Tev jāsēž mājas, nav ko vazāties apkārt. Dīvaina pieeja, it īpaši, ja mums ir ieteikts staigāt pēc iespējas vairāk, lai bērniņam nepietrūkst skābekļa. Domāju, ka jau skolā ir jāiemāca (vai vecākiem mājās), kā izturēties pret grūtnieci. Būtu labi arī uztaisīt nelielus kursus, iedot puisim/meitenei/vīrietim izjust grūtniecības visus "labumus". Trīs mēnešus katru rītu dot miega zāles (nopietno devu), tad kaut ko nelabai dušai. Vēl piesiet pie kājām 2kg hanteles un pie vēdera pietīt spilvenu, lai traucē sēdēt, gulēt un ģērbties. Protams, neaizmirsīsim par urinēšanas līdzekļiem. Tos var dot no paša sākumā līdz pat beigām, lai katru nakti būtu iemesls celties vismaz 6-9 reizes ;). Un tad, vai apjautāties, vai vajag grūtniecēm palīdzību un līdzjūtību, kā palīdzēt atvērt durvis, dot sēdvietu sabiedriskajā transportā, palīdzēt nest somas utt ;). Tas gan būtu adekvāti un godīgi!

Labi, ka tas viss man jau aiz muguras. Ja jau varēju nostaigāt 10km un katru rītu taisīt rīta rosmi, tad jau ar mani nemaz nav tik traki. Vislabākais būs trešajā trimestrī. Tā vismaz saka citas grūtnieces - "kuģīši".

zem Suunto Team Latvija karoga

Trīs burtu diagnoze, ko piedzīvo 90% skrejēju.

DNF

DNF	Did Not Finish (racing)
DNF	Duke Nukem Forever
DNF	Digital National Framework (UK)
DNF	Dungeon and Fighter (video game)
DNF	Do Not Forget
DNF	Does Not Follow (mathematical proofs)
DNF	Dynamic No Fins (swimming)
DNF	Domain Name Forum
DNF	Data Not Found
DNF	Digital Noise Filter
DNF	Danmarks Nationale Front (Danish: Denmark's National Front)
DNF	Disjunctive/Disjoint Normal Form
DNF	Down 'n Floundering (racing)
DNF	Second Disjunctive Normal Form
DNF	Domain Name Finder
DNF	Did Not Find
DNF	Does Not Function
DNF	Dominant-Negative Form (genetics)
DNF	.NET Framework (Microsoft)
DNF	Defense Nuclear Facilities
DNF	Do Not Freeze (USAP)
DNF	Dynamic Network Factory, Inc.
DNF	Do Not Fix (software bug)
DNF	Deschutes National Forest (Oregon)
DNF	Do Not Fax
DNF	Deep Neck Flexor
DNF	Do Not Forward

 

Ja no visā saraksta man būtu jāizvēlas tikai vienu frāzi, tā būtu

DNF	Do Not Forget.

Toties šoreiz man nebija jāizvēlas, jo izvēle tika izdarīta mana vietā - Did Not Finish. Trīs burtu diagnoze, ko ir piedzīvojis gandrīz ikviens skrējējs. Ja šo burtus apskatīta katru atsevišķi, sanāks diezgan pozitīva ziņa:

Did - darīts, izdarīts. Jap, šīs sajūta ir pēc katrā speed work vai garā svētdienas skrējiena.

Not - līdzīgs "nē". Nē, nebija sāpes. Nē, trase bija viegla...utt. Arī šo vārdu var pielietot pozitīvi.

Finish - o! šīs vārds daudz ko nozīmē. Finišs ir prieks, sāpe, dusmas, asaras, laime, uzvara utt. tas ir daudzkrāsainās emocijas, ko nevar izteikt ar vienu vārdu.

Trīs vārdi kopā - Did Not Finish (nav finišējis), nozīmē tikai vienu - sāpēs, asaras, lielās pārdomas un vēl ilgāki un rūpīgāki treniņi.

Mani šie trīs vārdi ir piemeklējuši Kuldīgā, kad es biju gatava skriet kā TempaTūrētais uz 2:00. Nekad nezini ko tev liktenis ir sarūpējis.

Parasti jau sezonas sakumā tiek sadalīti TT laiki un skrējieni. Tad tu uzzini, ka esi tās laimīgais un varēsi skriet kā TT kāda no skrējieniem. Tu sāc plānot savu sezonu īpaši rūpīgi, pielāgojot laikus ap šo skrējienu. Vismaz tā daru es, jo vienreiz jau dabūju pa dibenu, par novirzīšanos no laika un vairs šo kļūdu atkārtot nevēlos. Tātad, uzzināju par šo TT iespēju jau maijā, saplānoju savu jūniju, jūliju un augusta sākumu tā, lai uz šo skrējienu es būtu gatava skriet ar vienādu ātrumu visus 21km, jeb divās stundas. Nekādi sarežģīti treniņi, nekāds PB skrējienos jūlijā un augustā. Nekāda asins nodošana un tamlīdzīgi pasākumi, kas varētu novirzīt mani no mērķa, sagatavošanas laikā nebija piedzīvoti . Tāpēc īsto iemeslu, kāpēc tieši Kuldīgā mani piemeklēja DNF, es nezinu.

Sacensību rīts bija saulains. Mēs ar vīru izgulējāmies, pabrokastojam un devāmies pie draugiem, lai kopā brauktu uz šo pasākumu. Ceļš arī bija labs, saulains un jautrs. Atbraucam mēs laicīgi un pārkošanas vietu arī atradām diezgan ātri. Es uzreiz aizgāju sameklēt pārējos TT, lai dabūtu kreklu un balonus. Tā kā es telefonu aizmirsu mašīna, pa ceļam jau paspēju pazaudēt vīru, draugus un sameklēt TT arī īsti labi nesanāca. Vienīgais pavadonis bija reģistrācijas telts, pie tās es arī tusējos. Pie tās es arī atradu vīru, draugus un TT :) Kā saka: "tikšanas vietu mainīt nedrīkst". Parasti to saka, kad pirms starta tiekas pie WC, bet arī manā gadījuma visi tikās vienuviet. Dabūju kreklu, numuru un kopā ar pārējiem TT aizgāja gatavot balonus. It kā laiks solījās būt karsts, tāpēc es palūdzu vīram atnest man cepuri, lai kaut kā pasargātu sevi no pārkāršanas. Tuvojas starts, baloni jau gatavi un notiek pēdēja fotografēšanās. Visi smaida un priecājas, jo Kuldīgas trase parasti ir viegla. Tā viena no retajām plakanajām trasēm. Es arī nejūtu nekādu diskomfortu, jo skrējieni ir bijuši arī karstākā laikā. 

Aizgājām uz startu. Atvados no vīra (viņš ir ātrāks, tāpēc parasti stāv tuvāk startam), sameklēju pareizo vietu - starta zonas beigās :) atradu savu TT pārinieci Inesi. Trīs, divi, viens...starts!

Visi nēsās kā traki. Nesaprotu kāpēc mēs skrienam tiem līdzi. Mēģinu pierunāt lai skrienam lēnāk, jo mums priekšā vēl divās stundas. Inese paskaidro, ka mēs bijām tālu no starta, un kopējais laiks, ko mums vajag uzdzīt, ir 40 sek. Teicu, ka nevajag to darīt pirmajos piecos kilometros, bet lielā trokšņa dēļ pāriniece mani nesadzirdēja. Cenšos neatpalikt, toties pirmais km gandrīz "no piecām" neko labu nesola. Jūtos dīvaini, it kā spēks vēl ir, bet kājas neklausās. Burzma turpinājās arī otrajā kilometrā. Daudz skrienam pa atklātu sauli, tas man nepatīk. Es izdomāju, ka otro apli noteikti jāskrien ar "slapju galvu", jāuzlej sev virsu aukstu dzeramo ūdeni. Trešā kilometra sākumā sapratu, ka pulss ir pārāk augsts un turpināt šādā tempā es vairs nevaru. Teicu Inesei, ka šādu tempu uzturēt nevaru, mēs pārāk ātri skrienam. Viņa teica, ka pēc diviem km būs jau otrais aplis un tad viss būs kārtībā. Skatos uz pulksteni un sapratu, ka līdz otrajam aplim nenovilkšu. Mums blakus skrēja Mareks, ar savu mazo sportisti ratiņos. Uzprasīju, vai viņš var neoficiāli, bet ātri pārņemt manu TT (kreklu ar baloniem) un turēt tempu uz 2:00. Viņš piekrita, bet teica kā krekls viņam būs pa mazu. Domāju gan :), tāds liels, smuks skrējējs, sieviešu S var uzvilkt tikai uz kakla. Man izvēles nav, atdevu kreklu. Novēlēju labu ceļu un izstājos no skrējiena. Sāka griezties galva, es apsēžos uz zāles. Neko nedzirdu, tikai redzu kā kāda sieviete man lej virsū ūdeni, otra sieviete kaut ko prasa. Nesaprotu ne vārda, toties sapratu, ka man jāiet zem jumta, man jāslēpjas ēnā. Laipnās sievietes mani pavadīja uz kafejnīcas terasi. Atnesa man vēl ūdeni. Padzēros un sāku nedaudz dzirdēt pasauli. Pienāca policists un piedāvāja mani aizvēst uz slimnīcu, es atteicos. Baidījos, kā garām skries vīrs un redzēs kā policija mani savāc. Viņš noteikti pārdzīvos. Pa šo laiku sāka parādīties elites sportisti, kas skrien jau otro apli. Nodomāju, ka nedaudz pasēdēšu un aiziešu uz startu pati. Izrādās, policists izsauca ātro palīdzību, jo redzēja cik sliktā stāvoklī es biju pirms mirkļa. Atbrauca ātrā palīdzība un bez liekām pārrunām ievilka mani iekšā mašīnā. Labi, ka neviens no pazīstamiem skrējējiem to neredzēja. It kā viss ir kārtībā. Es teicu, ka pati aiziešu uz startu. Man aizliedza un teica, lai es atpūšos un nekur nesteidzos. Atbrauca otra ātrās palīdzības ekipāža, kas arī aizveda mani uz slimnīcu. Pirmā ātrā palīdzība, bija trases palīdzības mašīna, tāpēc vest uz slimnīcu mani nevarēja. Ja es to zinātu iepriekš, varētu arī aizmukt, bet neziņas dēļ nonācu slimnīcā. Atveda mani ātri. Tad jau trase ir kaut kur netālu no slimnīcas. Diezgan operatīvi tiku nogādātā palātā, kur gulēja vēl viena meitene. Uzlika man fizioloģisko šķidrumu, introvenozi. Pēc neilga laika atveda trešo meiteni, bet ne pie mums. Viņu aizveda kaut kur tālāk, laikam bija traģiskāks gadījums. Mana kaimiņiene izrādījās jauna, līdz 14 gadu vecā skrējēja no Daugavpils. Uz Kuldīgu viņa atbrauca kopā ar treneri. Parasti viņa skrien uz stadionā 100 vai 200m, izdomāja izmēģināt savus spēkus uz asfalta un ātrā palīdzība viņu savāca jau otrajā kilometrā. Pa dibenu vajadzētu iedot viņas trenerim, kurš ļāva tik jaunai un nepieredzējušai skriet tik garu gabalu šādā kārstāmā. Atnāca ārste un sāka mani aptaujāt: ka jūtos? vai man tā bieži sanāk pavizināties ar ātrajiem? Cik gadi? Kā es tikšu mājas? Un kā var sazvanīt manus pavadoņus? Pēdējie divi jautājumi bija visai pagrūti. Pirmkārt, es nezinu kur es atrodos. Zinu, ka Kuldīgā, bet kur tieši nesaprotu. Sanāk ir jāzvana vīram vai draugiem. Man telefons ir mašīnā, no galvas vīra numuru nezinu (tas nelaimīgais numurs ir tik grūts - divi, septiņi (vai deviņi), četri, seši, pieci...ai! murgs, ne numurs). Draugi arī ir uz trases un arī viņu numurus es nezinu. Tad neko. Pagulēju stundiņu un palaida mājās. Ziniet, mani jau palaida, bet to nepilngadīgo meiteni vēl atstāja. Bija tik interesanti iet prom, kad aiz pieņemšanas loga, kur ir iespējama tikai ieeja, uz tevī skatās ar lielām un cerību acīm. Apsoliju sameklēt meitenes treneri un pateikt, ka viņa ir slimnīcā. Drošībai paņēmu viņas numuru. Izgāju no slimnīcas ārā, jutos diezgan labi. Man paveras kluss un mierīgs skats - kur es esmu? Atradu lielceļu un izdomāju iet pa labi, jo esmu jau precēta un pa kreisi iet nedrīkst. Gāju un domāju -kā es atradīšu starta zonu? Negaidīti ieraudzīju puisi ar medaļu un finiša maisiņu. Sapriecājos :) Sapratu kur iet - tur, no kurienes cilvēki nāk ar medaļām. Diezgan ātri atradu finiša zonu. Uzreiz sastapu  vīru. Ieraugot manu, ar marli pārklāto roku, viņš sāka uztraukties. Pluss es vēl biju sporta krūšturī, tātad bez krekla. Prasa, kur biju. Es atbildēju, slimnīcā un aizskrēju uz skatuvi, lai vadītājam lūgtu palīdzību nelaimīgas meitenes trenera meklējumos. Treneris ātri noreaģējis uz ziņu un aizbrauca uz slimnīcu. 

Es jūtos laimīga, ka esmu palīdzējsi. Toties jūtos nelaimīga par to, ka tagad dabūšu pa dibenu. Izstāstīju vīram un draugiem par slimnīcu. Nomierināju, ka man nekas nesāp, tā bija tikai pārkāršana. Diezgan skeptiski vīrs uztvēra informāciju par to, ka nākamreiz apsolījos neskriet šādā karstumā. Es saprotu viņa raizes, es arī sev uz visiem 100% neticu. Vienkārši nākamreiz gatavošos rūpīgāk un pie starta tik ātri neskriešu! Viss ir jādara mierīgi un ar prātu.

TT kreklu man Mareks atdeva. Paldies viņam milzīgs par to, ka ir noturējis tempu. Marek, tu esi foršs! Paldies arī tām divām sievietēm, kas palīdzēja man atrast ēnu un iedeva tik vajadzīgo ūdeni (diemžēl, pati viņiem paldies pateikt es nepaspēju).

Lai nu kā bija, tā bija vajadzīga mācībā. Kārtēja mācība nesteigties un klausīt savu organismu. Man paveicas, man nebija tik drausmīgi cik Ušakovam. Toties DNF paliek "nav finišejusi" un nākamreiz ir jāpadomā gan par  gaidāmo laiku (jāieskātās meteo.lv), gan par sajūtām, gan arī par sagatavotību.

Nevienam nenovēlu piedzīvot DNF, bet no tā pasagāt sevi pīlnībā arī nevienam neizdosies.

Jāskrien ar aukstu prātu, nevis karstu sirdi ;)

Ģimenes "zaķa" skrējiens Abavas stirnu bukā 30/05/15

Šīs stāsts nebūs tikai par skriešanas sacensībām.. 

Viss sākās nedaudz vairāk kā pusotru gadu atpakaļ. Dzīvē mēdz gadīties, ka starp 7 323 599 930 cilvēkiem divi netīšām satiekas. Nebija Ziemassvētki, Valentīna diena vai kāda cita diena, kas parasti ir pilna ar pasaku notīm. Parasta rudens diena, kas kļuva par liktenīgu dienu vienai (pagaidām) mazai ģimenei. 

Dzīvē gadās visādi, neviens jau nav perfekts un dzīve nekad nav viegla, toties jebkurš no mums spēj saskatīt to, ko vēlas redzēt, tapāt arī dabūt to, ko ir pelnījis. Dzīve neprasa, vai esi tam gatavs un nekad nepasniedz savu desertu laicīgi. Parasti deserts nāk vai nu pirms pusdienām, vai jau pēc tam, kad esi atstājis "tējas naudu" oficiantam. Tālāk viss ir Tavā ziņā - noraidīt vai pieņemt.

Skriešana priekš manis pēdējos četrus gadus ir bijusi kaut kas īpašs, ko varu salīdzināt tikai ar brīvību. Tā sajūta, kad Tu atskrien mājās pēc garā vai pēc ātrā, ir nepārspējama. Tā tiešām ir lipīga. Gandrīz jebkurš, kurš pamēģinājis sasniegt to sajūtu, nekad negrib no tās šķirties. Tāpēc neliels skrējiens Abavas senlejā ir kļuvis par patīkamu dāvanu mums pašiem. 

Nebūs jau noslēpums, ka savas dzīves svarīgāko dienu es vēlējos saistīt tieši ar skriešanu. Es nebūt neesmu nekāda prātā jukusī, vienkārši es daru to, kas man patīk. Cilvēki, kuri ir apsēsti ar motocikliem, visu dara ap/ar/uz/par motocikliem. Tad kāpēc es arī nevaru darīt to, kas man patīk vislabāk un no visas sirds?

Lielais datums bija izvēlēts pēc VPPP, bet komandējuma dēļ nācās to pārlikt. Un vislabākā diena izrādījās tieši 30. maijs. Abavas stirnu buks bija kā ideāli piemērots mūsu lielajai dienai. Abavas senleja ir ļoti skaista, tajā mīt daudz spēcīgas enerģijas un mīlestības gars. Tāpēc vienbalsīgi tika nolemts pirms lielā pasākuma skriet Abavas senlejā. Protams, sākumā trases garums bija izvēlēts "Lūsis", taču pēc neilga brīža es sapratu, ka pēc 30 km skriešanas pa kalniem un takām, es diez vai būšu vēl spējīga staigāt augstpapēžu kurpēs. Pārreģistrējos uz "Stirnu". Nedēļu pirms sacensībām tika paziņots, ka "Stirna" tiks pagarināta par ~3km. Parēķinājām laikus un sapratām, ka laika ziņā mēs nepaspēsim atskriet un vēl sapucēties. Bija jāpieņem ļoti sāpīgs lēmums - pārreģistrēties uz "Zaķi". Domāju, zemāk vairs nav kur pārreģistrēties, jo "Susurus" es nepārdzīvotu.

Lielā diena ir atnākusi. Ļoti nervozēju, jo šodien manai dzīvei ir kardināli jāmainās.

Ne bez pārsteigumiem atbraucām uz sacensību vietu. Protams, sacensību vietas skats no kalna bija fantastisks. Lauks pilns ar cilvēkiem, mašīnām, sacensību teltīm. Visi rosās, skraida, stiepjas, runājas... no malas izskatījās kā neliels skudru pūznis :) Mēs mašīnu noparkojām tuvāk izejai, jo bija svarīgi, lai pēc skrējiena varam pēc iespējas ātrāk tikt ārā uz Kuldīgas pusi. Starta vieta atradās kalna apakšā un teltis tuvāk otram stāvlaukumam. Ja godīgi, es uzreiz nepamanīju, kur jāiet, lai izņemtu numurus, jo tika dots starts bērniem un cilvēku burzma nosedza visu skatu uz teltīm. Tāpēc pateicos Laimonim S. par to, ka jau laicīgi bija izņēmis mūsu numurus un mēs nesteidzīgi varējām tos piekabināt un mierīgi gatavoties startam. 

Starts tika dots kalna apakšā un mums bija jāskrien augšā pa grants ceļu. Sākumā vīra izdomātais romantiskais gājiens, visu laiku trasē skriet kopā sadodoties rokās, nelikās īpaši ērts. Jo daudz putekļu un cilvēku, kuri pārvērtējuši savus spēkus, startējuši no starta koridora sākuma un tagad jau noguruši lēnītēm iet pret kalnu, tas traucēja skriet mums kopā roku rokā. Taču, izskrienot uz ceļa, bija diezgan interesanti skriet sadodoties rokās, jo Tu jūti kā cilvēks, kuru Tu mīli un kurš skrien gandrīz divreiz ātrāk par Tevi, ir tepat blakus un visu trasi Tevi atbalstīs. Ļoti patīkama un forša sajūta.

Atgriežoties pie trases, pirmie ~3 km tika noskrieti pa grants ceļu gar smukiem rapšu laukiem. Tālāk ceļš mūs veda uz pilsētas ielām. Vēl daži simti metri gar mājām, kur atbalstu saņēmām no laipniem vietējiem iedzīvotājiem. Tad atkal nedaudz grants ceļa. Es jau sāku domāt, kur tad ir tie kalni? Taču, ieskrienot trases starta zonā, mēs sastapām dubļus.

Pie sevis nodomāju: "nu, tūlīt sāksies!". Tā arī bija. Sākās meža takas, kas veda mūs uz kalnu, tad no kalna, tad atkal uz kalnu, tad atkal no kalna. Vīrs jau spēcīgs, viņam mans ātrums nekādus spēkus neatņem, toties man spēki jau sāka pazust. Domāju "kur ir tas sprinta kalns?". Sākam tuvoties finiša zonai, es jau sapriecājos ka tūlīt viss bus galā un es vēl svaiga atskriešu finišā. Prieki nebija ilgi, tieši tad arī sākās sprinta kalns. Skrienam...labi, godīgi, vīrs skrien, es rāpoju. Lūdzu mani pamest te, jo es vēlos šeit nomirt. Viņš nepiekrīt manai histērijai un velk mani augšā. Beidzot sasniedzam to nelaimīgu kalna augšdaļu. Paldies organizatoriem, ka izvēlējas visgarāko un visstāvāko kalnu, kas ļāva pārbaudīt mana vīra jūtas pret mani :) Tagad esmu pārliecināta, ka nelaimē viņš mani nepametīs.

Pēc kalna augšdaļas sasniegšanas bija jāskrien lejā uz finišu. Teikšu godīgi, skriet kalnā augšā sadodoties rokās ir vieglāk, nekā skriet no kalna lejā roku rokā.

Skrienot kopā, mēs gandrīz notriecām vienu zēnu, lai piedod mums viņa radinieki. Viss beidzās laimīgi, bez traumām un cietušajiem. Mēs visi veiksmīgi finišējām, dabūjām savas smukās medaļas un aši aizgājām pucēties lielajam notikumam. 
Milzīgs paldies organizatoriem, ka sagatavoja mums māju, kur varējām nomazgāties un sagatavoties oficiālajai daļai. Patīkami arī tas, ka skrējām visi kopā: līgavainis, līgava, lieciniece, toties liecinieks bija mūsu oficiālais atbalstītājs un nedaudz arī skriešanas pasākuma fotogrāfs :)

Pēc nedaudz vairāk kā trim nedēļām pēc pasākuma, varu pateikt ka trase bija laba, bet man par īsu. Tomēr neizbaudījām Rimanta solīto purvu un meža takas, ko organizatori rūpīgi sagatavojuši „Stirnām” un „Lūšiem”. Es noteikti nākamgad skriešu „Lūsi”, ja neatgadīsies nekas "nozīmīgs" ;)