Tuesday, May 13, 2014

Севершенное спокойствие на трассе Вяндра (41.Vandra marathon and halfmarathon)


Поездка на это мероприятие была запланирована еще далекой зимой. Тогда наши ребята участвовали в зимнем марафоне и остались очень довольны организацией и приемом. Прочитав отзывы и посмотрев фото с мероприятия, я заглянула на сайт mispo.ee с надеждой принять участие в летних соревнованиях. И действительно, Mispo организует один зимний и два летних марафона. Я тут же записалась на ближайший, что был запланирован: на 3. мая 2014. года. Увы, фото с поездки не будет, т.к.я недавно решила вылечить телефон рестартировав его. В итоге, телефон цветет и пахнет, а фото ушли не попрощавшись. Поэтому вам придется поверить мне на слово, как говориться "И я там был. Мед, пиво пил...". Но не будем о грустном...
Очень приятно было, что после заполнения регистрационной формы мне пришло письмо от главного организатора с благодарностью о регистрации. Сразу чувствовалось, что это будет не просто соревнование, а очень милый и дружественный забег. Была идея организовать поездку на автобусе, чтобы все желающие из Латвии смогли неспеша добраться, покушать вкусной пасты, выспаться и отлично пробежать, но Айзкрауклеский полумарафон нарушил эти планы, поэтому мы поехали только маленькой делигацией в несколько машин. Так как эти соревнования выпали на большие майские праздники, посещение Вяндры было принято с двух дней увеличить до трех.
Итак, приступим к важной части - непосредственно описания самого мероприятия. Начало поездки было запланировано на пятницу 2 мая, дабы приехать не спеша, вкусно покушать макарон и славно выспаться. Все плыло по графику: выезд с 14 до 15, до ужина 4-5 часов должно было хватить, но мы ведь не простые ребята, отстояв на двух переездах около часа, мы таки выбрались из Рижского района. Дальше все так-же не спеша ехали по Таллинской трассе. Выяснилось, что ни один из пассажиров не знает как проехать в Вяндру. В итоге были включены два GPS и, как ни странно, каждый показывал свой путь: оказывается - есть две Вяндры. Мы объехали все возможные Вяндры, попали в нужную и еле -еле успели на ужин. Зато ехали весело и часть Эстонии посмотрели ^_^ 
С утреца нас ждал вкусный завтрак. Некоторые бегуны были крайне недовольны тем, что ради завтрака пришлось вставать в 7 утра, а я была этому рада. Даже не потому, что я жаворонок, и не из- за того, что нефиг перед соревнованиями тусоваться до полуночи, а потому, что  плотный завтрак должен быть за 4 часа до забега. Вот тут организаторы молодцы! Забег у нас в 11, значит мы, как по расписанию, в 7 плотно покушали кашку и ушли на часовой покой. Пока мы смирно отдыхали, в 8:00 на старт вышла самая почетная группа 80+. У них была возможность 42км преодолеть за 8 часов (вместо обычных 5-6). Их старт я не видела... самих участников также. В тот момент я была занята подбором подходящей одежды. Никто не мог точно сказать: бежать в шортах и мерзнуть, или бежать в длинных штанах и париться. Я планировала бежать только половинку, поэтому решила - пар костей не ломит, и надела все, что у меня было. Мой план выл таков: не стрессовать, по возможности держать темп на 5:30 (что бы уложиться в 1:56), и, если все будет хорошо, "втопить" на последних километрах.
Старт и финиш был на стадионе. Красиииво, словами не передать. Еще один громадный плюс- туалетов у старта было "иди, не хочу" :)) Участников вроде немного, поэтому сильной толкучки на старте не было. Организаторы сообщили, что поилки будут через каждые 2,5км. Ну не прелесть? :) Трасса была прямая с разворотом на 180 градусов. Не думала, что такая трасса может мне понравиться. Первые 10км мы бежали по ветру. Шикарное состояние, такая расслабленность, и ноги сами тебя несут. Питье и кушанья  были каждые 2,5км (кто- то выступал, что иногда было не 2500м расстояние, а 2800м. Скажу вам- при таком славном сервисе, 300м не страшно). Бежать обратно не было так прикольно. Ветер сносил с ног и, гадость такая, был не очень-то теплым. Если первую часть мне удалось держать темп 5:10-5:20, то обратно я решила не мучатся и вторые 10км были примерно 5:20-5:35, зато последние км действительно удалось "втопить". Пробежала за 1:53 (по ссылке Suunto расскажет о забеге), судя по состоянию, могла еще бежать и бежать. План выполнен!!! Получила свою медальку. У марафонцев и "половиночных" медальки были одинаковыми, а значит, не нужно было долго мучиться. Покормили вкусным, теплым супом. Всякие вкусности, полученные в финишном пакете, сразу съела. Т.к. наши ребята еще бежали (я единственная из нашей компашки стартовала наполовинку), я успела вымыться и направилась на старт встречать марафонцев.
Пока ждала бегунов, выпал снег. Скажу вам- очень неожиданно видеть снег в начале мая, кода весенний, первый гром, как бы резвяся и играя, грохочет в небе голубом... это у Тютчева гром, а у нас снег!! Жалко мне было тех, кто на трассе.
После двух с половиной часов от старта народ начал прибывать. Первый наш - Валдис Ниловс, такой бодрый и веселый. Далее начали показываться на стадионе. такие полуживые бегуны. Вот и первая девушка. А вот и снова наши! Прибежала и Занда, которая очень шикарненько преодолела свой первый марафон за 4:07.
Пришло время собираться на награждение и готовиться к AfterParty. В общем зачете у Латвии 3 золотых и одна серебряная (это в сумме больше, чем у другой страны - участницы:) На AfterParty мы также прибыли первыми. Очень приятно встретили уже накрытыми столиками с закусками и напитками (еще один огромный плюс организаторам. ведь ни на одних соревнованиях такого приема нет!).
С утра я как обычно пошла на пробежку, по дороге встретив главного организатора. Он пригласил нас на завтрак. Было очень приятно - вот это сервис! И снова мы пришли первыми. Позже проснулась Россия и ,когда нас увидела, удивилась: " Латвия, и тут вы первые!" :)) Мы немножко погордились нашей пунктуальностью и скоростью на соревнованиях. Весело побеседовав за кофе с Белорусским бальзамом, разъехались по домам Договорились встретиться через две недели у нас в Латвии на Нордеа Марафоне.
Эти соревнования были очень хорошо организованны. На трассе все было под контролем и рельеф трассы позволяет ставить рекорды. Так что в Вяндру я еще обязательно вернусь!

Thursday, May 1, 2014

Otrā daļa: estētisks baudījums ar ātruma pazīmēm

"There are no pleasures in a fight but some of my fights have been a pleasure to win.*" - Muhammad Ali 
*Nav nekādas baudas manās cīņās, bet daži no tiem ir patīkami uzvarēt.

Šī ir stāsta otrā daļa. Tieši izbraukšanas dienā sākās viss gardākais moments. Kā jau apzinīga būdama, es somas krāmēt uzsāku jau pāris dienas pirms izbraukšanas. Uz izbraukšanas dienu, man bija palicis tikai: frizūra, manikīrs un sagriezt ābolus. Pēc darba es nesteidzīgi atbraucu mājas, izskrēju ~5km, sagriezu ābolus, pārbaudīju vai visas mantas ir saliktas un, vai pase arī ir paņemta. Sāku veidot frizūru un taisīt manikīru. Pie reizes arī ar draugu runāju caur skype. Tad atskanēja telefona zvans. Zvana nepazīstams numurs. Pacēlu un tur vīrietis man prasa, ''Cik tālu esat jau tikusi?'' Es atbildēju: " Mājas." un, tad viņš teica: "Darja, Tev jau jābūt pie Origo. Autobuss Tevi jau gaida!" Es viņam atbildu, ka izbraukšana ir desmitos un man vēl ir laiks. Vīrietis atbildēja: "Astoņos!" Skatos pulkstenī, vāks! Jau ir astoņi! Man mati slapji, uz nagiem vēl svaiga nagu laka. Sāku meklēt taksi. Pie reizes arī brīdināju par neizbēgamo kavēšanos, jo savādāk nu nekādi vairs nevaru paspēt ierasties uz astoņiem. Zvanu taksometru firmām: vieni saka, ka jāgaida 15 min, citi 20 min. Brrr...! Kur nu vairs gaidīt?! Sazvanījos ar Baltic Taxi, un tie man atbild: "2 min." Es domāju: "Nevar būt! Laikam joko!" Nē, tiešām, pēc pāris minūtēm atskanēja zvans: "Taksi nr. XX jūs jau gaida" Izskrēju, tiešām gaida! Pie kāpņu telpas. Baltci Taxi malači! Operatīvi mani nogādāja pie autobusa par nepilnām sešām minūtēm :)) Atbraucu, atvainojos par kavēšanu. Man teica: "Nekas traks. Mums vēl viena meitene jāgaida." Labs! Vēl paspēju aizskriet pēc ūdens un gardumiem. Tā lūk sākas brauciens.
Pirmā apstāšanas vietā bija Krakova. Gandrīz turpat, kur pagājuša brauciena laikā mēs nakšņojam. Laba pilsēta. Protams, smukāka ir pavasarī nekā ziemā Skrienot pa Krakovas parkiem, pamanīju vāveres un netīrās ielas. Kāpēc Rīga mums ir tīra pilsēta, bet vāveres pie mums nedzīvo? Varbūt vajag sacūkot parkus? Domāju mūsdienu jaunatne labprāt piekristu šai idejai! Nākamajā dienā devāmies uz Vīni. Brauciena laikā jau no paša sākuma mans kuņģis diezgan slikti uzvedas. Bastoja, streikoja un ka savādāk pievērsa sev uzmanību. Polijā nopirku viņam ogli, zāles un pastiprinātu uzmanību. Nekādas pozitīvas atdeves nesagaidīju. Kāpēc viņš tā?
Vīnē mēs iebraucam pēcpusdienā. Vēl bija gaišs. Daži devās pastaigāties, pavakariņot un sarīkot ''pasta party''. Man nācās atteikties un cerēt uz to, ka apēdot makaronus, es uzkrāšu enerģiju un jau rītdien jutīšos labāk. Neteikšu, ka ļoti pārdzīvoju paliekot viena. Sagatavoju kreklu, sakārtoju drēbes, domas un bija jau laiks doties pie mierā. Zināju, ka rītdien diena sāksies jau no 5:00. 
starta paka
Protams, rīts ļoti iepriecināja: vēss laiks, saule, bagātīgas brokastis (žēl kā nevar visu izēst, bet vismaz varēju apēst svaigi ceptas baltmaizītes ar džemu ). Visi kopā kā viena liela ģimene, vai bērnu dārza audzēkņi, vai skudru bariņš, mēs devāmies uz startu. Starta zonā ierodamies 2 - 2,5 stundas pirms starta. Patīkamais vēsums vairs neliekas tik patīkams. Var jau iesildīties, bet zaudēt enerģiju negribas. Skatoties kā vīrieši pārģērbjas un smērējas ar sildošo smēri, man palika vēl aukstāk. Stundu pirms starta, ar meitenē dodamies uz mantu glabātuvi, lai laicīgi nodotu mantas. Pasākumā solījās būt vairāk nekā 40 000 dalībnieki, šī iemesla dēļ starta zona izstiepjas vairāku simtu metru garumā. Kamēr gāju līdz beigām (mantu glabātuvei), paspēju iesildīties. Iepriecināja iesildīšanas pasākums, kuru vadīja austrieši - olimpieši. No malas izskatījās līdzīgi kā Sindija Krouforde kādreiz no TV ekrāniem vadīja aerobiku. 
šausmīgi auksti!
Mantas nodotas un, lai nenosaltu pirms starta, mēs sāniski/ pamīšus/ rāpojot/ atmuguriski/ lēkājot, devāmies uz savu koridoru. Man prieks uzzināt, ka es piederu pie otra starta koridora 2.BMW (HM time 1:30 - 1:45), tātad ir cerības uz kāroto "no 110min". Koridorā notika visjautrākais pasākuma brīdis. It kā visi saspringti, bet arī atslābināti. Anete, Juris, Lauma, Edgars, Vizbulīte un es jokojam un trakojam kā īsti dzīves baudītāji. Nedomājot par to, kas mūs sagaidīs pēc dažiem mirkļiem. Vēl nekad pirms starta man nebija tik jautri! Paldies jums! Iepriecināja arī organizatori. Pirmā lieta, elitei starts tiks dots minūti pirms mums. Uzreiz rodas doma galvā par to, ka elites sportisti (kenijieši) ir pirmā koridorā, aiz viņiem ir tukšums (kur īsi pirms starta novieto būri ar tīģeriem) un tad nāk parastie normālie ļaudis. Fiška ir tāda, atskan šāviens, palaiž kenijiešus, tad tīģerus... tad nogaida kādu mirkli un palaiž pārējos. Kenijieši skrien ātri, jo nevēlas būt apēsti. Protams, ik pa laikam kāds pazūd, bet kas izdzīvo uzvar maratonā Vecais labais joks: "skrien divi džeki. aiz viņiem ir tīģeris. Viens skrien pa priekšu, bet ne uz pilno klapi. Otrs aiz viņa saka: "kāpēc Tu neskrien ātri. Tīģeris taču var mūs panākt?!" Pirmais atbild: "Man nevajag skriet uz visu ātrumu, man vajag skriet tikai ātrāk par Tevi " Otrā jaukā lieta, ko sagatavoja organizatori, bija dalībnieku pārstāvēto valsts nosaukumi. Pirmais vilnis - tikai nosauktas 6-8 valsts, otrais vilnis tikpat daudz, un Latvijas starp tiem nav. Sākam jau pie sevis burkšķēt: "Kā tā? Mēs taču esam šeit utt.!" Iestājas klusums, un atkal sāka saukt valsts. Kā pirmo MŪSU VALSTI! Jāāaaaaa! Forši! Lai visi dzird, ka mēs esam šeit! Tā lūk, prieki beidzas, un sākas atpakaļ skaitīšana. Hop! Palaiž kenijiešus (ar tīģeriem). Minūte vēlāk palaiž arī mūs. Ilgais ceļš līdz čipa starta līnijai un sākas piedzīvojums. Pirmais kilometrs labi, otrais arī. Daudz cilvēku, atbalstītāju, mašīnu. Smuka aleja, mūzika, krāsainais reklāmas un skrējēju krekliņi. Jūtos perfekti. Sestais, septītais km... sākas krastmala un skats uz veco pilsētu. Astotais, devītais kilometrs viss iet pēc plāna. Un tad, negaidīts pārsteigums no aizmirstā vēdera. Sāku skaitīt attālumu līdz tuvākai plastmasas būdiņai. Pirmā ir aizņemta. Otrā arī. Vienpadsmitais kilometrs, priekšā vēl visa mūžība! Lai man netraucētu HP vai ātruma radītāji, es pulkstenī nomainīju ekrāniņu uz "workout celebration" (cik šampānieša glāzes es drīkstu iedzert pēc treniņa), pateicoties Suunto astoņu ekrānu iespējam, tur var uzstādīt viss kaut ko. Ieskrējām pilsētā, un uzreiz sākas krastmala. It kā smuks skats, bet es vēlētos redzēt tikai divus burtus un lai pie tiem neviens nestāvētu, taču nevaru tos atrast. Trīspadsmitais, četrpadsmitais... piecpadsmitais kilometrs, joprojām nekā. Pie sevis nodomāju: "Ja izdzīvošu līdz deviņpadsmit ar pusi, vairs divus burtus līdz finišam nemeklēšu." Atceros, ka pa ceļam bija ūdens, bet es nedzēru. Baidījos, ka vairs nepalīdzēs un liekā apstāšanās var ne visai pozitīvi ietekmēt radušos situāciju. Redzu ciparus viens un astoņi, un sāku smaidīt. Ieslēdzas labs noskaņojums, jo vairs neko mainīt nevar! Mēģinu dziedāt līdzi dziesmām, kas skan austiņās. Cilvēki baisi reaģē. Izslēdzu savu ''privāto karaoki''. Skatos pulkstenī 19,86 km. Beidzot! Beidzot drīz sasniegšu finišu, kur vairs nebūs rindas! Skrienam no kalna lejā un redzu, divi un nulle. Smaidu un priecājos. Sāku gatavoties lēcienam. Skrējēji sadalās: pa labi, tie kuri jau apskatīja pilsētu un ekskursiju vēlās beigt pie divdesmit pirmā km. Un, pa kresi tie, kuriem pietrūka dabas un pilsētas skati, tie nolēma vēl pāris desmit km pariņķot apkārt. Protams, es ar pirmo grupu. Es pa labi! Ieskrienam pilī, smuks sarkans paklājs un jau redzama čipa finiša zona. Ātrāk paskriet nevaru, kaut arī ļoti vēlos. Šķērsoju finišu ar laiku 1:50! 
Neticami! Tiešām es pēc vienpadsmitā km vairs neticēju, ka varēšu izskriet no divām! Kļuvu ļoti priecīga un lepna ar sevi. Pacēlu degunu un ātri atcerējos par vienu lietu... Visas problēmas atrisinājās, medaļa uz kakla un vēss ūdens rokās Mierīga gaitā devos pēc mantām.
godīgi nopelnīta!
Vakarā mūsu skrējēju klubiņš sapulcējās, lai papļāpāt par dzīvi un sasniegumiem šīsdienas pasākumā. Bija prieks, kā mūsu rindās bija arī elites sportisti, kas stāvēja kopā ar kenijiešiem. Laikam jau tīģerus viņi nemānīja... acīm redzot arī nebija. Tikai mūsu trakajās starta fantāzijās! Pēc pasēdēšanas aizgājām uz jauko kafejnīcu, lai pateiktos savam organismam par prieku, ko viņš mums ir sniedzis.
tā izskatās finiša zona nakamajā dienā.
Nākoša diena bija veltīta brīvai pastaigai pa Vīni. No paša rīta es, kā vakardienas ne uz pilno atdevi skrējis skrējējs, nolēmu paskriet rīta rosmi. Modinātāju uzliku uz 6:30 un domāju kā līdz 7:15 - 7:30 paspēšu izskriet. Tā arī bija, pamodos, klusiņām saģērbos un gāju skriet. Uz ielām bija dīvaini maz cilvēku. Nolēmu kā austrieši ir sliņķi. Noskrēju savus 4 km ar vingrinājumiem un atgriežos numuriņā. Meitenes jau bija pamodušās, es viņam izstatīju par skrējienu. Dace man jautāja, pēc kura laika es lieku modinātāju. Es teicu, ka pēc vietēja. Viņa atbildēja: "Pēc vietēja tagad ir 6:45." Kas??? Sanāk, ka mans pulkstenis nebija automātiski pārgriezis laiku un es cēlos pēc mūsu 6:30, tātad Austrijas 5:30. Re, kāpēc nebija cilvēki uz ielām! :))) Nu ko darīt, skriet vairs neiešu. Aizgāju, nomazgājos un mēs devāmies uz gardām brokastīm. 
dažas lietiņas vēl nav savāktas...piem. VIP zona :)

Pa dienu paspēju izskriet visu Vīni. Mani fascinēja šī pilsēta! Bezgalīgi smukas mājas. Jūtams barokas noskaņojums ar rožu notīm. Es varēju mūžīgi ilgi staigāt pa Muzeju kvartālu, sēdēt parkā pie Rathaus un baudīt dažādas kafijas ar Vīnes ābolu štrūdeli vietējas kafejnīcās. Vīne mani pārņēmusi ļoti pozitīvi un omulīgi. Ļoti vēlos tur vēl reiz atgriezties, bet uz ilgāku laiku!
te nav jācīnās par sēdvietām :) `Rathaus

Wednesday, April 30, 2014

11 km NIKE skrējiens (Biķernieku pusmaratonā ievāros)

VIDEO NO SACENSĪBĀM:

Finišā taisnē sagādāju pārsteigumu džekam oranžā krekliņā :))



ātrais starts. Visi vēl priecīgi un pilni ar spēkiem

 Pēc 4km sākas cīņa ar 190bmp pulsu. Pagaidām zaudēju 1:0


 Pēdējais 500m izrāviens, kas ļāvis apdzīt četrus skrējējus :)


Cīņa uzvarēta. Taču saules dūriens ir noķerts. Ūdens kā vienmēr ir lielākais glābējs!


Jau attapusies. Smaidīga varu arī pozēt :)

Beidzamais kadrs: "Darja meklē pelnīto putru."

P.s. notikuma diena: 27/05/2014
Laiks 55:10 (brutto laiks)
Citi rezultāti šeit

Thursday, April 24, 2014

Pirmā daļa: gatavošanas estētiskam baudījumam ar ātruma pāzīmēm


"Success is not final, failure is not fatal: it is the courage to continue that counts.*" - Winston Churchill
*Uzvara nav beigas, neveiksmes nav fatālas: tikai drosme turpināt ir īsta rakstura pazīme.

Pagājuša gada pēcBratislavas maratona mēs iebraucam Vīnē, kur guvām tiešām estētisko baudījumu. Vecās un smukās mājas, vairākas pilis, dārzi, muzeji... Tādu smuku pilsētu es nekad vēl nebiju redzējusi. Parādās doma braukt uz šo pilsētu paskriet, jo šajā pilsēta tiek rīkots zelta līmeņa maratons. Pēc dažiem mēnešiem, novembrī no Ventspils Maratona kluba es saņēmu piedāvājumu braukt uz šo pasākumu. Nu gan es biju priecīga! Smukā pilsētā jābūt smukam skrējienam! :)
Gatavoties sāku no janvāra. Lielās slodzes darba dēļ mans treniņplāns bija no 40/60/80km nedēļā samazināts līdz 30/40/50. Pa starpām iefiltrējas arī spēka vingrinājumi zālē un skriešana uz skrejlentes. Tieši skriešana uz lentes ir viens no tiem jautriem pasākumiem, es kā kaut cik pieredzējis skrējējs skrienu no 30 - 120 minūtēm, toties vairums no apkārtējiem skrejlentei velta ne vairāk par 10 min. Februārī notika mans pirmais pusmaratons skrejlentes. Negaidīti, bet diezgan viegli padodas 21 km skriet uz vienas vietas ar daudz dažādiem cilvēkiem. Tas diezgan jocīgi: tu skrien, cilvēki atnāk un skrien tev līdzās, tad ar lielām acīm skatās uz tavu laiku, tad, protams, tevi pamet un atnāk citi. Pat parunāt nebija ar ko. Tikko tu jau pierodi pie šī cilvēka, tad pēkšņi viņš pazūd. Bet vislabākā sajūta bija tieši skrējiena beigās. Pēc nedaudz vairāk kā 120 minūtēm pavadītām uz skrejlentes, tu jūties, (pat nezinu kā to aprakstīt) laikam, kā zelta zivtiņa akvārijā. Liels dullums galvā, kājas neklausās un visapkārt ir tik pazīstams, ka var staigāt ar aizvērtam acīm.
Protams, šogad neizpaliku arī bez lieliem 30k skrējieniem. Domāju, visi labi atceras smuko un silto martu. Neticējām savām acīm, ka tik agri var atnākt pavasaris. Interneta klaiņoja joks: "Зима в этом году молодец. Пришла поздно, ушла рано. Вообще никаких претензий." Aha... tā arī bija līdz 16. martam! Tajā dienā man bija paredzēts 35km garš skrējiens. Zinot, ka daba mani ļoti mīl un dara visu lai palīdzētu man sagatavoties, tāpēc tieši šajā diena bija drausmīgs negaiss! Es palūdzu manam uzticamam draugam mani pavadīt uz riteņa. (piebilde, lūdzu es pāris nedēļas pirms bija zināmas precīzas laika prognozes :)) Mēs sarunājam, ka izbrauksim no rīta plkst. ~11:00. Un kā parasti, laika apstākļi sāka bojāties jau dienu iepriekš. Tātad, 15. martā jau bija sniegs, mīnuss grādi un stiprs vējš. Tālāk vēl trakāk (pilnu prognozi skatīt šeit), 16. martā no rīta jau redzēju pamatīgu sniega kārtu un it kā bija saule, kaut arī attāluma bija redzami ari melnie mākoņi. Sāku nervozēt: ko vilkt? kā es skriešu pa sniegu (jo šogad pa sniegu īsti neizdevās paskriet)? ko dzeramo ņemt? kā plānot maršrutu, lai vējš mani nenogurdinātu?... utt. Kad atbrauca draugs viss kļuva skaidrs. Viņš bija atbraucis uz riteņa, kā arī norunājam, uz pleciem viņam bija sniega kārta, seja jau bija sarkana, un apģērba uz muguras bija tik daudz, cik sporta apģērbu bija iespējams uzvilkt. Es izdomāju, ka skriesim manu iepriekšēja gada maršrutu: sarkandaugava - centrs - ķengarags - pļavnieki - čekurkalns - mežaparks - sarkandaugava, tikai Krasta ielu mainīšu pret Maskavas ielu, kur iespējams būs mazāk vējains. Sākam skriet pa sauli, taču jau Ķengaragā liels melns mākonis mūs panāca un sākas šausmīgs putenis un vēja brāzmas bija tik lielās, ka baidījos skriet tuvu braucamai ielai, lai mani nenopūš zem kādas mašīnas riteņiem. Tas ilga līdz mēs nonācām Pļavniekos. Tad atkal vējš pierimis, un pēc kāda laika tas atkal atkārtojas. Es nenoturējos un apstājos, lai apēstu želeju un atputinātu kājas, jo pa sniegu skriet ir grūti. Atceros, ka draugam teicu: "Vēl viens šāds pārbaudījums un man vairs nebūs spēka ar to cīnīties!" Draugs man atgādināja manu mīļāku frāzi: "Success is just outside of your comfort zone!" 

Labi, tomēr šoreiz visvairāk es vēlējos pledu un karsto tēju, nevis stāvēt te, uz Saharova ielas, kad tev priekšā ir vēl padsmit kilometri outside comfort zone. Nekas, vēl pāris stundas un tēja būs mana! Saku pa mazam tipināt un, tuvojoties „Coca-cola” ražotnei, saņēmu vēl vienu dāvanu no dabas! Bāc, tas gan bija traki! Kādas 10-15 minūtes es skrēju pilnīgākā neziņa kas man apkārt, jo bija liels putenis un stiprs vējš. Sniegpārslas sitās man sējā un atvērt acīs praktiski nebija iespējams. Vienā brīdi es apstājos un teicu, lai draugs brauc pa priekšu un es viņam sekošu, jo es ne velna neredzu. Viņš izdarīja savādāk, atdeva man savas oranžas brilles :) Es skrēju, redzēju caur puteni, viss apkārt bija oranžs un saulains :))

 Pat dziesma skanēja atbilstoša "Let the sun shine...It's SUMMERTIME..." Aha, summertime, tiešām! Tuvojoties Čekurkalnam, vēja brāzmas samazinājās, mākoni pazuda, un saule tiešām uzspīdēja :) Nevar būt! Man skrējiens tuvojas beigām un saule beidzot ir izdomājusi mani palutināt. Cik mīļi! Protams, visus 35 km pieveikt man nebija iespējams, tāpēc paliku pie 30 ar astīti. Pēc skrējiena visu nedēļu nācās skaidrot cilvēkiem, kāpēc pavasara vidū pēkšņi uzrodas putenis un stiprs vējš: tāpēc kā mans ir garais - lūk kāpēc!
Pārējās dienas viss bija labi un treniņi gāja pēc plāna, neskatoties uz trako orientēšanaspiedzīvojumu :)

...turpinājumā par pašu braucienu Rīga - Vīne (pirmās šī gada sacensībās) - Rīga.

Wednesday, April 2, 2014

No high heels, no dresses, jeb pirmāis iespaids par orientēšanās sportu!

Jau kopš 2012. gada augusta mēneša es plānoju iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgus kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu... līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem un uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visās šīs labās domās manī krājās un veicināja galējā lēmuma pieņemšanu - šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!
Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecas trail krossenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams, arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdēja posmā Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas lai "vecie vilki" iepazīstinātu "jaunus vilkus" ar orientēšanās sportu. Es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildējis: "Ap desmit kilometriem". Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri... tīrs nieks! Piekrītu. Vēlos uzvērt, kā piedāvājums par sacensībām nāca vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties laika nebija.
Nedaudz par veselības stāvokli: dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilno klapi... nē, tieši otrādi es jau zināju par dienas izklaidēm, kas man lika saudzēt sevi. Tātad braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto radīja ka man vēl jaātpūsās 6 stundas). 
Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzāmais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirība no skriešanas sacensībām ir atvērts, tas nozīmē ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte - ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidēja un lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidēja, vai lielā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visām ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgas lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un  13kp. Vēl, lai piedalītos, bez kompasa, kartes un protams smadzenēm ir vajadzīga SI-Karte (čips), ar kuru palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem. 
mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte

Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu.  Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam.  Sākumā skrejam ātri...pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm...kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km... liksies nav jau daudz vai nē, bet pa meža bezceļiem, ticiet man - TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu kā šīs sacensības nebūs tik vieglās kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais...ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: "Re, kur bedre, viņa ir kartē... Re, kur sakne, tā arī ir atzīmēta kartē..." Ticēju katra viņa vārdam, jo apskatīt kartē man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis aizskrējis tik tālu kā man nācās nedaudz pasprintot... pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena gaitā mani vairs nebiedēja izteicieni tādi, ka:"Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei... būs jāskrien pāri tam lielam kalnam un, pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam." Pēc astotā punktā es uzjautāju: "Cik KP mūs jāsavāc?", atbilde bija: "25". "Ak mans Dievs!!" - padomāju es. Tikai tad es sapratu uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus - 14,130. Uzprasot to nozīmi, es dabūju atbildi, kā tā ir mūsu aptuvena kilometrāžā. Tas būtu ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu, bet visi taču nekad tā neskrien... jo ir žogs, upe utt. Heh... sanāk ka kādus 16km noteikti savāksim. Domājot par to, kā priekšā vēl ir 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam, teorētiski mums divas reizes būs jāšķērso purvs. Es, kā asfalta skrējējs, tā arī domāju. Izdarās orientieristi domā savādāk. Pēc KP nr.40 mēs skrējām mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju kā tā taciņa ir apkārt purvam - а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu, ka man viena kāja paliek mitra, tad otra... Prasu Jānim: "Man kājas slapjas, tas nekas?" Viņš ļoti mierīgi atbild: "Man arī. Skrienam tālāk." Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvojos ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te - HOP! un tāda patīkama vēsa sajūta :) Man patika skriet pa purvu! Tad atkal vācam vienu pēc otra KP, es skaitīju cik vēl palicis līdz beigām, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, kā šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam...vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem ceļu, jo tas Jānis samazināja ātrumu un es varēju viņam turēties līdzi :)
rezultāti par Muceniekiem
Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica ka nākamo punktu es meklētu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns... aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrien pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi? Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atrada bedri un atzīmējas pie KP. Uz to brīdi palika trīs KP priekšā un necik spēks manā ķermenī. Skrēju pamīšus, tad ātri gāju. Vēl viens KP,  otrs... un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm, tā es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies :)) Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nevaru noticēt kā tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzās! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 - labs rezultāts! :) Paldies Jānis par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!
mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte
Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, kā iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci lai saprastu kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tiem, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju :) Jo svētdienas skrējiena laikā ir ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju. 
Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu ^_^  Godīgi, varēju labāk pa kādam 6 min. noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baidīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju kā viņš varētu mani izvēst uz beidzamā kontrolpunkta, bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa...man uz turieni nevajadzēja. 

Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: "Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederētu." Varu apgalvot, ka tiešām ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēžas galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējiena svārkus uzvilkt var... un arī skrējieni uz papēžiem pastāv... bet mežā viss ir savādāk!
  

*beigtās - man nebūs žēl tos saplēst un izmest.
**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt

Sunday, March 23, 2014

Dubults neplīst, bet izvēle vienmēr pastāv!

Šīs stāsts būs par grūto izvēli starp diviem kārotiem objektiem. Mana gadījumā diviem pulksteņiem.
Stāsts sākas 2013.gada rudenī, kad Garmin paziņojis par savu inovatīvo produktu FR220 un FR620. Tā nu man aizdegas acis! Jauns GPS uztveršanas veids, iespējas ielādēt skriešanas punktus un vibrosignāls, tas salīdzinājumā pret manējo uz to brīdi vistuvāko partneri FR405cx bija kaut kas fantastisks! Jo mans partneris skriešanas sākumā meklēja GPS ar tādu ātrumu, ka es varēju iesildīties, apskatīt kas notiek uz ielas...varbūt pat paspēt aizskriet atpakaļ mājās pārģērbties. Trakāk bija lietainā laikā, kad es ārā stāvu un gaidu kad Garmins mani atradīs...cilvēki iet garām un neizpratnē skatās uz mani, kāpēc es stāvu un neskrienu. Tāpēc es iegādājos footPod, lai varētu paskriet ziemā un lietainajā laikā bez aizķeršanas startā, taču kā mēs zinām footPod nav ideāls ātruma mērītājs. Nu lūk, Garmina piedāvājums bijis risinājums visām manām bēdām. Es to pulksteni tik stipri gaidīju, ka pat nevari iedomāties! Izpētīju visu Garmin mājas lapu, dcrainmaker blogu, visādas youtube video. Pat sagaidīju kad pirmais FR220 atnāks uz Latviju. Aizgāju uz Domina Garmin veikalu, apskatījos un paprovēju. Nu smuks, viegls, elastīgs, patīkams! Sāku jau krāt naudiņu pulksteņa iegādei. Tikai nevarēju izšķirties starp Black/Red vai White/Purple. It kā melns ir praktiskāks, bet balts smukāks un sievišķīgāks.
Februāra beigās beidzot atnāca arī abu krāsu pulksten. Un naudiņa arī sakrāta. Var jau pirkt, bet.... netīšām manās acīs iekrita jaunais Suunto Ambit2 R. Es lasīju visādas ziņas runnersworld.com, tad atkal uz DcRainmaker blogu, kur viņš publiskoja atsauksmes par jauno Suunto. Un te nu īsts šī stāsta sākums!
Sāku pētīt par šo Ambit2 R: GPS uztveršana, iespējas, svars, baterijas dzīvotspēja utt. Jo vairāk pētīju, jo līdzīgāki viņš kļuva FR220. Sākas draugu, paziņu un tuvo cilvēku izprašņāšana, par to, kurš no pulksteņiem ir labāks: FR220 vai Ambit2 R? Balts ar violetu vai vienkārši Balts. Vibro vai recovery advice? 10 st. vai 8/ 12/ 25st (atkarība no GPS uztveršana biežuma). 40 gs tīrs svars vai 70gr svars? utt. Pēc trakas nedēļas, mamma atteicas ar mani runāt par šo tēmu. Draugs vēl joprojām uzklausīja manas ikvakara debates, par to kurš labāks un kuram lielākas GPS uztveršanas signāla iespējas. Tad es pieslēdzos lielākai anketēšanai: Garmin un Suunto oficiāliem pārstāvjiem Latvijā. Tad rakstīju dažos blogos... Pēc pusotra mokoša mēneša uztaisīju pulksteņu plusu un mīnusu sarakstu. 
Plusi: vibrosignāls, bez vadu datu ielādē, live tracking, svars 40gr, baterija 10st., treniņu ielāde pulkstenī, krasu displejs, inovatīva GPS uztvere.
Mīnusi: nav recovery advice, nevar instalēt visādas foršas aplikācijas, nav kompasa, nevar dzīvot ilgāk par 10 st., ir tikai trīs maināmie ekrāni, nemēra VO2max (FR 620 mēra un recovery advice tur arī ir, bet mani tracina tā skarienjūtīgais ekrāns).

SUUNTO Ambit2 R
Plusi: GPS signāla iegaumēšana (nevajag tos ielādēt caur programmu), patentēts recovery advice, smuks dizains, 8 variācijas ekrānam, 3D kompass, caur mājaslapu var instalēt visādas aplikācijas, baterijas dzīvošana ir atkarīga no GPS biežuma uztveršanas.
Mīnusi: svars 70gr, nav vibrosignāls, nevar ielādēt ātruma treniņus, nav live tracking.

Ilgi domāju...tiešam ilgi. Jau ejot garām pulksteņu veikalam man palika nelabi, tad izdomāju, ka tomēr izvēle ir jāizdara! Uzrakstīju uz papīriem burtus S un G, un vilku. Vienu reizi..trīs..piecas. Nekā! Uzrakstīju dažiem draugiem, lai izvēlas starp S un G. Viņu atbildes manu prātu sagrozīja kājām gaisā! Vakara izrunājos ar draugu... viņš teica, ka zina kuru pulksteni es vēlos, un lai es pērku to, kas man patīk. Nezinu kā viņš to zināja, bet pēc šīs sarunas man tiešām palika labi :) LOTI labi! Es aizbraucu un nopirku....
SUUNTO AMBIT2 R. Paldies Suunto Latvija (īpaši milzīgs padies Dinai) par labu piedāvājumu un informatīvo atbalstu.

Lūk, man pagāja nedēļa kopš es lietoju šo jauku ierīci un noteikti drīzumā arī uzrakstīšu par dzīvajā izpētītam Ambit2 R iespējam. Smagi strādājot BodyToning nodarbībā, kā bonusu es ieguvu atļauju izdzert vienu šampānieša glāzi. Vai nav jauki, ka ir šāda aplikācija? ^_^