true story about life, fitness, fun

Sunday, July 6, 2014

Četrās sacensības, divās valstīs - jauns PB, negaidīts pjedestāls un citi dzīves brīnumi

Šis raksts ir tapis gandrīz mēnesi. Sākuma bija doma uzrakstīt par katru atsevišķi, bet visas sacensības notika viena mirklī un tāpēc dalīt tos nav racionāli.

Dobeles otrais aplis

Viss sākas Dobelē, kur bija paredzēts ātri, bet ar žēlastību noskriet 5km. Sacensības iekrita 7. jūnija, tieši pilsētas svētku ietvaros. Skrējiens bija bezmaksas, līdz ar to plānoju, ka gribētāju būs pāri malām. Atbraucam laicīgi, izņemam numurus (sacensības laika kontroli nodrošināja SPORTLAT, līdz ar to numuri, medaļas - full serviss!) un sākam iesildīties. Starts bija ieplānots 20:00, taču ap šo laiku bija dots starts 2,5km distancei un mums nāksies gaidīt kamēr tie atskries. Labi kā šo īsgalabalnieku nebija daudz. Tie skrēja smukās kleitas, peldkostīmos, maskās, ar alu, bez alus, ar cepurēm, ar karogiem... vienvārd sākot, trako netrūka. Ap pusdeviņiem mūs arī ielaida starta koridorā un, nezinu kāpēc, sākas dejas un priekšnesumi. Mēs bija iesprausti starp starta līniju, ātriem un dejotājiem. Nācās gaidīt kamēr tie izdejosies. Laikam jau bija paredzēts mūs izklaidēt. Smuki jau dejoja, bet ilgi. Stundu mēs stāvējām uz vietas un gaidījām startu. Ne padzerties, ne uz WC... mēģinājam pietupties, lēkāt, kaut kā kustēties lai kājas nepaliktu stīvās. Policija jau bija pienākusi un prasīja: "cik ilgi vēl slēgt braucamās ielās?" viņiem atbildēja: "līdz pasākuma beigām" :) A meitenes tik dejoja un dejoja... Beidzot izdejojas un tika dots starts. Neteikšu kā manas kājas baigi gribēja skriet, tāpēc arī uzsāku lēnītēm ar 4:50min/km. Pēc diviem kilometriem pie otra kalna sastapu skrējējus, kuri sākumā pārvērtēja savus spēkus un palielināju savu ātrumu līdz 4:40min/km. Tad beidzās pirmais aplis, spēks vēl joprojām bija un sitās pāri krūtīm.
Otrajā aplī vēl dažus apdzinu, pie beigām uztaisīju rāvienu , jo mēģināju dabūt ātrumu no četrām. Ātrums nesanāca, taču sanāca Personal Best (PB). Neticēju savām acīm - 22:52. Ātri un bez žēlastības. Sajūtas foršas, trase laikam īsāka nekā domāju. Biju ļoti priecīga un lepna ar sevi. Tā lūk, bez stresa un īpašas sagataves var dabūt kādu negaidītu pārsteigumu. Paldies SPORTLATam par pacietību pie starta un labi padarītu darbu pēc starta.

Dobeles finišs. Ar dārgo kolēģi Ludmilu.

Nākamajā dienā vienpadsmitos no rīta bija jāstartē Carnikavā ~15km krosā. Godīgi sakot, no rīta vispār negribējās skriet. Kājas bija nedaudz nogurušas un prasīja atpūtu. Tāpēc es izdomāju, kā krosu skriešu pēc pulsa un garastāvokļa. Kā jau iepriekšēja dienā, starts mums ievelcies. Kamēr mēs sagaidījām visu bērnu startus, kamēr izskrēja 3km distances skrējēji... varbūt tā ir karma? :))) Tad domāju kā pienācis mūsu starts. Nē! Startēja 6,5km distances dalībnieki un mūsu starts ir pēc 30 minūtēm. Pa mikrofonu paziņoja, ka pirmo km skriesim pa asfaltu, tad pa takām vai bezceļu, tad 2,5km pa pludmali, tad atkal takas/ bezceļš un beigās atkal asfalts. Jau 12:30, saule spīd pa nopietno, karsti kā Turcijā un mums tika dots starts! Es startēju ar ātrumu 5:30 min/km, pati pēdēja! Bet kur man steigties, vakardien taču dabūju jau PB :))) šodien varu atpūsties. Pie tām, visražīgākie aplausi ir pirmajai "Apsveicam! Čempionē!" un pēdējai vietai: "Bei-dzot esi ats-skrē-ju-si!". Kad pēc takām sekoja bezceļš (smilšains!) es saku apdzīt skrējējus. Meitene, vēl viena, džeks, atkal meitene... manas cerības uz skaliem aplausiem pazuda. Jo par pirmo vietu cīnās Dace Lina un Ināra Lūse, bet par pēdējo...tik lēni skriet es negribu, jo baigi karsti.

Dace Lina, Ināra Lūse un es

Izskrēju no meža uz pludmali. "Neko sev skats!" nodomāju es, skatoties uz pusplikiem cilvēkiem un peldētājiem. Teikšu godīgi, šogad pa smiltīm vēl nebiju skrējusi un Carnikavas pludmale nav Jūrmalas vai Vecāķu pludmale. Pat blakus nestāv! Ātrum no 5:20 kritās uz 6:30, bet skriet vienalga bija grūti. Kādi puspliki vēderaini vīrieši iznākuši no jūras un mēģina man līdzi skriet. "Nu,nu!" teicu es, un viņi pārstāja sevi mocīt. Paldies organizatoriem par dzirdināšanas punktu, tas bija īsti vietā! Atskrēju pie pagrieziena vietas un man pietrūkt spēks lai skrietu cauri kāpām, pārgāju soļos. Mani apdzina meitene, džeks un vēl viena meitene. Grūti, grūti ir skriet pa smiltīm, bet takas man atgrieza spēkus un pie kalna es atkal visus apdzinu. Tad sekoja takas un bezceļi, atkal kalns. Kalni Carnikavā arī ir tīri labi, līdzīgi Siguldas smukumiem. Kaut kur ap desmito km, mani pārņem dusmās par smilšainam takām, sāku skriet pa sūnām. Neizdodas un pārgāju atpakaļ uz smiltīm. Godīgi, ļoti gaidīju kad tas viss beigsies. Redzu dzirdināšanas punktu, paķēru glāzi. Tiesnesis norāda uz kalnu, bet redzu kā marķējums parāda ko citu. Neticu tiesnesim un skrienu pa marķējumu. Man bija taisnība! :)) Vēl priekšā 4 km un mazie kalniņi + smiltis. Šodien 4km man neliekas īss gabals. Izskrienu no meža ārā, redzu policistu, kas sēž uz krēsla un pļāpa pa telefonu. Nevaru saprast uz kuru pusi jāskrien, laikam saule labi uzsildījusi manu galvu. Nolēmu skriet pa kreisi, pēkšņi policists piecēlās kājas un metās man virsū. Sapratu, man jāskrien pa labi. Pēdējas kilometrs asfalta un kārots finišs. Finally this is over! Metos virsū ūdenim un putrai. Izsludina rezultātus. Meklēju sevi... Ināra Lūse 1:07, Dace Lina 1:16 un... Darja Ciganoka 1:28! Man trešā vieta!! Eju pie galvena tiesneša lai prasītu vai viņš neko nav sajaucis. Viss pareizi, elites grupā man trešā vieta :) Ideāli! Apbalvošana, medaļa, sponsoru sagatavotas balviņas. Vēl viens lielisks skrējiens! Paldies Carnikavas domei par šo lieliski sagatavotu pārbaudījumu.

Nākama nedēļa bija plānota atpūta un gatavošanas vēl divām sacensībām. Svētdienas (15.06.) skrējienam Ventspilī un Pērnavas pusmaratonam (22.06.). Skriešanas grafiks saplānots tā, lai būtu vairāki ātruma skrējieni, bet garie un recovery būs pēc Jāņiem. Divpadsmitā jūnija noskrien.lv forumā ieraudzīju ziņu par palīdzības sniegšanu mūsu biedram. Vajadzēja nodod asinīs un es nolēmu ka varu un vēlos palīdzēt un, piektdien 13. datumā aizgāju uz Stradiņu donora centru. No sākuma no manis negribēja ņemt asinīs, jo pārāk zems asinsspiediens un pēc pagājušās asins ziedošanas es zaudēju samaņu un mani savāca ātrie. Ārsts brīdināja, ja mani arī šoreiz savāks ātrie, tad es vairs nekad nevarēšu nodod asinis. Izdarīju visu lai pēc nodošanas es justos labi: paēdu kārtīgas brokastis, izdzēru trīs krūzes kafijas, uzēdu šokolādi, pēc nodošanas 30 minūtes sēdēju uz kušetes. Viss kārtība. Diena pagāja mierīgi, bez stresa. Daži pat jautāja ko esmu sarijusies, ka esmu tik mierīga. Nemocīja ne ģīboņi, ne bads, tikai slāpes. Nakti pagulēju labi, piecēlos lai aizietu nedaudz patipināt, jo svētdien tak sacensības, bet galva sāka griezties. Bija paredzēts skriet astoņas reizes pa 500m caur 250m atpūtas, es pat pirmos 500m nevarēju izpildīt. Saņēmos un noskrēju mierīga režīma. Visu atlikušo dienu nogulēju uz istabas paklāja. Spēku vispār nebija nekādu un asinsspiediens bija ap 90/50. Septiņdesmit procentus no dienas gaismas ilguma es nogulēju. Ģimenes ārste zvanīja un teica:"Izdzer kafiju. Ja pēc tās spēks neatgriezīsies, sauksim ātros, pārliesim Tev atpakaļ nodotus 500ml." Izdzēru kafiju un voilà spēks atgriežas! Protams ārstei neko neteicu par rītdienas sacensībām, jo viņa noteikti neko neļautu darīt. Sacensību rītā pamodījos (special for Maris)... pamodos ar nelielu nogurumu, aizgāju uz aptieku nomērīju asinsspiedienu. Tadammmm 90/63, pulss 83. Kaut kā pa zemu spiediens un pa augstu pulss. Izdomāju ka uz Ventspili braukšu, bet skriešu lēnītēm un pēc apstākļiem redzēšu vai ir jēga skriet visus 10 km. Pa ceļam izdzēru lielo kafiju un puslitru kolas. Sacensībās startēju no paša gala. Atklāju ka tomēr ir daudz cilvēku arī aizmugurē un te ir diezgan jautri. Skrejas ne visai labi, bet labāk nekā vakardien. Pirmais aplis bija nosacīti viegls, bet otrais jau ar pulsu virs 170 un nekadīgi nekritās. Pazīstamie skrējēji,mani apdzenot, mēģināja mani ievēsmot skriet ātrāk, bet nekā. Ap septīto kilometru kājas kļuva smagas kā betons. Kruīzes kontroles laiks no ierastiem 5:30 samazinājās līdz 6:40, tomēr finišēju. Laiks bija 1:04 ne slikts, bet arī ne labs. Aiz manis uzreiz finišēja V. Žolnerovičs ar laiku 1:05, bet atšķirība no manis viņš skrēja četrus apļus, jeb pusmaratonu. Pateicu viņam: "Ты очень хорошо пробежал, но я прибежала быстрее - 1:04." Viņš uztaisīja lielās pūces acīs. Es piebildu: "Но я бежала 10км :) " Tas viņš uzsmaidīja un teica: "Значит я не так уж хорошо и бежал". Labi jau labi noskrējis un smuku vainagu dabūjis. Tikmēr es aizgāju uz Sporta Laboratoriju nomērīju asinsspiedienu - 110/70. Labs!
Nākamajā nedēļa pagāja vēl mierīgāk, jo veselības stāvoklis neļāva forsēt. Piemēram, trešdien pēc īsa recovery skrējiena man paceļas temperatūra līdz 37,6`C (parasti man ir pazemināta temperatūra ~35,6`C). Godīgi sākot, nezināju kā es 22. startēšu Pērnavā. Uzsvaru liku uz ēdienu: putras, griķi, rīsi, dārzeņi. Cenšos atturēties no sieriem, gaļas un augļiem. Uzsāku dzert kafiju no rītiem, kuru es jau vairākas nedēļas vispār nelietoju uzturā. Pienākot īstajai dienai, es nedomāju par trasi. Es domāju par skriešanas baudu un Pērnavas apskati no iekšienes. Starts sacensībām tika dots 42km un 21km no pilsētas un finišs ir pilsētā kopā maratonistēm un pusmaratonistēm ir pilsēta. Startējam mežā, bija karsti un es izģērbjos. Sākumā skrejas labi, tiešām, negaidīti labi noskrieti pirmie 2 km (no piecām), tālāk tik jautri nebija. Pirmos 6km skrējām pa mežu, tad pa krastmalu gar upi, vēlāk vajadzēja vēl kādus 4km pa pilsētu. Mežā man gāja ne visai. Atkal smiltīs, kalni un takas. Mani apdzina visi kuriem nebija slinkums apdzīt. Tempu turēju 5:30 - 5:50. Mēģināju ātrāk, bet nekadīgi nesanāca. Izskrējām krastmalā un sākas vējš. Kā es nožēloju to brīdi, kad nolēmu izģērbties. Pirmie 10km bija visgrūtākie. Man trūka elpas, kājas neklausījās un besīja visi apkārt skrienošie. Pēc desmitā sāku atslābst un vairāk skriet mehāniski. Pa maziņam saku apdzīt skrējējus. Trase ūdens punktu netrūka, tāpēc nedz slāpes, nedz vēlme apmeklēt WC mani nemoka (beidzot!). Ieskrienot pilsēta, es mainīju taktiku un vairs neskatījos uz pulsometru, skrēju pēc sajūtām.

Latvijai divās pirmās vietas: pusmaratonā un maratonā!

Apdzinu pirmo, tad otro...trešo...ceturto meiteni, vīrieti utt. Pēdējie divi kilometri, bet sajūta joprojām laba. Astoņi simti pirms finiša un mani apdzen kāda čiksa. Bet baigi ātri apdzen, es par nepaspēju noreaģēt. Finišēju! Labi, viss tiešām ir labi! 1:59 - nav pats sliktākas laiks. Kājas sāka sāpēt jau tajā paša dienā. Recovery skrējiens bija ļoti lēns un puls lidoja debesīs kā Boeing 747. Četras dienas pēc sacensībām bija nolemts noskriet 15km, bet pēc 7km pulss ceļās līdz 170 un kilometrāža bija sasisināta līdz 12km. Pirmā jūlijā atkal bija mēģinājums noskriet 15km ar pulsu zem 160. Izdevās! Pēc divām ar pusi nedēļām sākas organisma atjaunošana pēc asins nodošanas. Tagad esmu pārliecināta kā atkal skriešu ātri un ar patīkamo sajūtu kājās.

Thursday, May 29, 2014

NRM TT 4:30 ar patīkamu noskaņu

Godīgi sākot, šīs sacensībām bija vienas no labākām! Vismaz ar emocijām visbagātākās un visnopietnāk es gatavojos tieši Nordea Rīgas Maratona (NRM) Tempa Turēšanai (TT).

Viss sākas vēl tālajā februārī, kad bija paziņojums par TT atlasi uz NRM. Es pieteicos pusītei un pilnai distancei (man bija šaubas, ka mani izvēlēsies uz garo, jo es pirms tam noskrēju tikai trīs maratonus, un pēdējais no tiem nebija apmierinošs). Lai nu kā, pēc dažām nedēļām saņēmu ziņu, ka esmu TT uz 4:30 uz pilno distanci. Tobrīd biju darbā, izlasīju šo zinu un lēkāju kā zaķis aiz priekiem. No šī brīža visas runas bija par un ap TT. Līdzīgi kā pēc pirmā maratona sākas visas manas runas: „Sveicināti! Es noskrēju maratonu.”, šeit bija „Sveicināti! Es būšu Tempa Turētājs Nordea Rīgas maratona uz maratona distanci uz 4:30.”

Tā arī notika šīs pasākums - pozitīvo emociju pilns! Gari nerakstīšu kā man veicās, labāk lai runā bildes.

EXPO pirms sacensībām. Visi Tempa Turētāji gandrīz pilnā sastāva. EXPO laikā mums bija pieejami divi skrejceliņi (paldies Signim!), ar kuru palīdzību mēs palīdzējam EXPO apmeklētājiem pārbaudīt savu plānoto tempu. Kā arī stāstījām par trasi un arī nedaudz izklaidējamies paši… piemēram, plank sacensībās!

Šogad visi vārdi uz plakāta nebija salikti pēc alfabēta, tāpēc sava vārda meklēšana aizņēma vairāk nekā četrus piegājienus (kopsummā ap pusotras stundas). Bet pateicoties Dzintaram, man izdevās atrast arī savu vārdu.

Nākamajā dienā bija jau sacensībās. Starta laiks 8:30. TT vajadzēja ierasties ~7:15, lai saspraustu balonus un paspētu nofotografēties. Laiku nesolīja karstu (~20`C), bet arī nesolīja lietu (kas protams mums noderētu).

Pilns TT uz maratonu 4:30 un pusmaratonu 2:15. Starta zona pašās beigās, jo mēs taču esam „vācēji”. Ka redzat smaidam pilnīgi visi, jo TT ir smaidīga un priecīga būtne.

Starts tika dots! Un mums vajadzēja 2 minūtes, lai tiktu līdz starta līnijai. Līdz ar pirmajos kilometros vajadzēja paskriet nedaudz ātrāk, lai izlīdzinātu tempu.

Foršais skrējiens bija sācies! Visi kopā draudzīgi skrējām, dziedājām, atbalstījām un izklaidējam apkārtējus skrējējus.

Tā arī turpinājās pēc 10 kilometriem…

Dažreiz TT bija arī nopietni… īpaši kad pārbaudīja apkārtni „kāpēc atbalstītāji mūs neatbalsta”

Bet tomēr pārsvarā mēs bijām šādi:

Arī ik pa laikam šādi…

Arī pēc 15km mēs izskatījāmies diezgan „adekvāti”!

Biju pieķertā baudot auksto ūdeni. Manuprāt, tā ir vislābāka mana bilde.

Pēc trīsdesmitā kilometra sakām mest mieru… Diemžēl bilžu nav, jo lielais pūlis veica tieši pusmaratonu un laikam visi fotogrāfi jau bija kaut kur aizrāpojuši vai paslēpušies gaidot 10k un 5k dalībniekus. Tāpēc īsuma izstāstīšu kas bija noticis. Ap 16km, ka es jau iepriekš solīju, izvilku miklas un līdz 30 km ik pa laikam tos uzdevu apkārtējiem. Visi, kas bija atbildējusi ap trīsdesmit pirmo kilometru dabūja končas (ko rūpīgi bija sagatavojusi mana mamma). Skrienot uz Vanšu tiltu, no pieciem TT uz maratonu mēs bijām palikuši trīs. Jo maratons ir nopietna distance un četrdesmit divu kilometru garumā viss kaut kas var gadīties, tāpēc arī ņem vairākus Tempa Turētājus. Ap 32.km mans vēders sāka streikot, līdzīgi kā Vīnē. Es nodomāju tikai 10km un es vēl pilna ar spēkiem, gan jau izturēšu. Diemžēl šo domu man nācās atmest trīsdesmit piektajā kilometra, kad es apciemoju Ķīpsalas baseina labierīces. Protams jau atpaliku no TT par kādam 3-4 minūtēm, nogriezu balonus un atdevu tos bērniem, kas stāvēja rases malā un atbalstīja ne visai labi izskatījušos skrējējus. Savu oficiālo TT numuru arī nācās apgriezt, bet TT darbu es turpināju. Vēl pāris cilvēkus izvilku pāri Vanšu tiltam, tad jautrā Brīvības iela, kur mani noķēra 10k līderi. Smuki skrēja… es tik ātri nevarētu, īpaši pēc trīsdesmit astoņiem noskrietiem kilometriem. Redzot kā Suunto man rada „estimated finish time: 4:37:50”, man kājas pārstāja klausīties un es pārgāju soļus-skriešus. Tomēr pēdējā kilometra saņēmos un ieskrēju finišā vēlāk par savu oficiālo TT laiku. Kauns… godīgi negaidīju tādu iznākumu. Rūpīgi gatavojos šim atbildīgam darbam, bet tā arī neizpildīju līdz galam. Kaut arī apkārtējie atbalsta un uzskata, kā šī nav nāvīgi traģiska lieta, es izanalizēju savus veiktus darbus:

TT ir tiešām nopietna lieta un vajadzēja gatavoties vairāk nekā parastam maratonam;
Ēst dārzeņus un augļus divās dienās pirms sacensībām kategoriski aizliegts!;
Sacensību dienā labāk iedzert kādu oglīti un nekādas škriedrvielas;
Končas jāsāk dalīt uzreiz pēc sniegtas atbildes uz jautājumu;
Temps jātur pirmo apli ātrāk (nedaudz pa piecām min), atstājot rezervi. Vai nu jātaisa speciālie TT treniņu, kur topošus TT apmāca kā noturēt vienādu tempu uz visiem 42 km. (es pagaidām varu labi tikt galā ar pusmaratona tempu, tātad maratonam vēl jāmācās!);
Tik daudz smaidošo cilvēku nekad mūžā nebiju redzējusi! Draugi skrieniet sacensībās!

NRM bija organizēts ļoti labi. Īpaši salīdzinot ar „zelta” līmeni Vīnē. Trase pilnīgi pietika ar ūdens un ēdieniem. Trase ir visai grūta, noteikti to neteikšu izvēlēties, lai labotu PB. Bet šos svētkus, ko sagatavo mums NRM organizatoru komanda ir vērts izbaudīt katram: 5, 10, 21 vai 42km tā ir jūsu izvēle ;)

Paldies VSK Noskrien tētim Signim par iespēju piedalīties NRM kā TT. Kā arī milzīgs paldies visiem TT, īpaši uz 4:30 un 2:15 par jautri pavadīto laiku! Ar jums skriet ir viens vienīgais prieks!!!

P.s. neskatoties uz veiksmēm un neveiksmēm. Mūsu meiteņu komandai trešā vieta ir kabatā :))

Tuesday, May 13, 2014

Севершенное спокойствие на трассе Вяндра (41.Vandra marathon and halfmarathon)

Поездка на это мероприятие была запланирована еще далекой зимой. Тогда наши ребята участвовали в зимнем марафоне и остались очень довольны организацией и приемом. Прочитав отзывы и посмотрев фото с мероприятия, я заглянула на сайт mispo.ee с надеждой принять участие в летних соревнованиях. И действительно, Mispo организует один зимний и два летних марафона. Я тут же записалась на ближайший, что был запланирован: на 3. мая 2014. года. Увы, фото с поездки не будет, т.к.я недавно решила вылечить телефон рестартировав его. В итоге, телефон цветет и пахнет, а фото ушли не попрощавшись. Поэтому вам придется поверить мне на слово, как говориться "И я там был. Мед, пиво пил...". Но не будем о грустном...

Очень приятно было, что после заполнения регистрационной формы мне пришло письмо от главного организатора с благодарностью о регистрации. Сразу чувствовалось, что это будет не просто соревнование, а очень милый и дружественный забег. Была идея организовать поездку на автобусе, чтобы все желающие из Латвии смогли неспеша добраться, покушать вкусной пасты, выспаться и отлично пробежать, но Айзкрауклеский полумарафон нарушил эти планы, поэтому мы поехали только маленькой делигацией в несколько машин. Так как эти соревнования выпали на большие майские праздники, посещение Вяндры было принято с двух дней увеличить до трех.

Итак, приступим к важной части - непосредственно описания самого мероприятия. Начало поездки было запланировано на пятницу 2 мая, дабы приехать не спеша, вкусно покушать макарон и славно выспаться. Все плыло по графику: выезд с 14 до 15, до ужина 4-5 часов должно было хватить, но мы ведь не простые ребята, отстояв на двух переездах около часа, мы таки выбрались из Рижского района. Дальше все так-же не спеша ехали по Таллинской трассе. Выяснилось, что ни один из пассажиров не знает как проехать в Вяндру. В итоге были включены два GPS и, как ни странно, каждый показывал свой путь: оказывается - есть две Вяндры. Мы объехали все возможные Вяндры, попали в нужную и еле -еле успели на ужин. Зато ехали весело и часть Эстонии посмотрели ^_^

С утреца нас ждал вкусный завтрак. Некоторые бегуны были крайне недовольны тем, что ради завтрака пришлось вставать в 7 утра, а я была этому рада. Даже не потому, что я жаворонок, и не из- за того, что нефиг перед соревнованиями тусоваться до полуночи, а потому, что плотный завтрак должен быть за 4 часа до забега. Вот тут организаторы молодцы! Забег у нас в 11, значит мы, как по расписанию, в 7 плотно покушали кашку и ушли на часовой покой. Пока мы смирно отдыхали, в 8:00 на старт вышла самая почетная группа 80+. У них была возможность 42км преодолеть за 8 часов (вместо обычных 5-6). Их старт я не видела... самих участников также. В тот момент я была занята подбором подходящей одежды. Никто не мог точно сказать: бежать в шортах и мерзнуть, или бежать в длинных штанах и париться. Я планировала бежать только половинку, поэтому решила - пар костей не ломит, и надела все, что у меня было. Мой план выл таков: не стрессовать, по возможности держать темп на 5:30 (что бы уложиться в 1:56), и, если все будет хорошо, "втопить" на последних километрах.

Старт и финиш был на стадионе. Красиииво, словами не передать. Еще один громадный плюс- туалетов у старта было "иди, не хочу" :)) Участников вроде немного, поэтому сильной толкучки на старте не было. Организаторы сообщили, что поилки будут через каждые 2,5км. Ну не прелесть? :) Трасса была прямая с разворотом на 180 градусов. Не думала, что такая трасса может мне понравиться. Первые 10км мы бежали по ветру. Шикарное состояние, такая расслабленность, и ноги сами тебя несут. Питье и кушанья были каждые 2,5км (кто- то выступал, что иногда было не 2500м расстояние, а 2800м. Скажу вам- при таком славном сервисе, 300м не страшно). Бежать обратно не было так прикольно. Ветер сносил с ног и, гадость такая, был не очень-то теплым. Если первую часть мне удалось держать темп 5:10-5:20, то обратно я решила не мучатся и вторые 10км были примерно 5:20-5:35, зато последние км действительно удалось "втопить". Пробежала за 1:53 (по ссылке Suunto расскажет о забеге), судя по состоянию, могла еще бежать и бежать. План выполнен!!! Получила свою медальку. У марафонцев и "половиночных" медальки были одинаковыми, а значит, не нужно было долго мучиться. Покормили вкусным, теплым супом. Всякие вкусности, полученные в финишном пакете, сразу съела. Т.к. наши ребята еще бежали (я единственная из нашей компашки стартовала наполовинку), я успела вымыться и направилась на старт встречать марафонцев.

Пока ждала бегунов, выпал снег. Скажу вам- очень неожиданно видеть снег в начале мая, кода весенний, первый гром, как бы резвяся и играя, грохочет в небе голубом... это у Тютчева гром, а у нас снег!! Жалко мне было тех, кто на трассе.

После двух с половиной часов от старта народ начал прибывать. Первый наш - Валдис Ниловс, такой бодрый и веселый. Далее начали показываться на стадионе. такие полуживые бегуны. Вот и первая девушка. А вот и снова наши! Прибежала и Занда, которая очень шикарненько преодолела свой первый марафон за 4:07.

Пришло время собираться на награждение и готовиться к AfterParty. В общем зачете у Латвии 3 золотых и одна серебряная (это в сумме больше, чем у другой страны - участницы:) На AfterParty мы также прибыли первыми. Очень приятно встретили уже накрытыми столиками с закусками и напитками (еще один огромный плюс организаторам. ведь ни на одних соревнованиях такого приема нет!).

С утра я как обычно пошла на пробежку, по дороге встретив главного организатора. Он пригласил нас на завтрак. Было очень приятно - вот это сервис! И снова мы пришли первыми. Позже проснулась Россия и ,когда нас увидела, удивилась: " Латвия, и тут вы первые!" :)) Мы немножко погордились нашей пунктуальностью и скоростью на соревнованиях. Весело побеседовав за кофе с Белорусским бальзамом, разъехались по домам Договорились встретиться через две недели у нас в Латвии на Нордеа Марафоне.

Эти соревнования были очень хорошо организованны. На трассе все было под контролем и рельеф трассы позволяет ставить рекорды. Так что в Вяндру я еще обязательно вернусь!

Thursday, May 1, 2014

Otrā daļa: estētisks baudījums ar ātruma pazīmēm

"There are no pleasures in a fight but some of my fights have been a pleasure to win.*" - Muhammad Ali
*Nav nekādas baudas manās cīņās, bet daži no tiem ir patīkami uzvarēt.

Šī ir stāsta otrā daļa. Tieši izbraukšanas dienā sākās viss gardākais moments. Kā jau apzinīga būdama, es somas krāmēt uzsāku jau pāris dienas pirms izbraukšanas. Uz izbraukšanas dienu, man bija palicis tikai: frizūra, manikīrs un sagriezt ābolus. Pēc darba es nesteidzīgi atbraucu mājas, izskrēju ~5km, sagriezu ābolus, pārbaudīju vai visas mantas ir saliktas un, vai pase arī ir paņemta. Sāku veidot frizūru un taisīt manikīru. Pie reizes arī ar draugu runāju caur skype. Tad atskanēja telefona zvans. Zvana nepazīstams numurs. Pacēlu un tur vīrietis man prasa, ''Cik tālu esat jau tikusi?'' Es atbildēju: " Mājas." un, tad viņš teica: "Darja, Tev jau jābūt pie Origo. Autobuss Tevi jau gaida!" Es viņam atbildu, ka izbraukšana ir desmitos un man vēl ir laiks. Vīrietis atbildēja: "Astoņos!" Skatos pulkstenī, vāks! Jau ir astoņi! Man mati slapji, uz nagiem vēl svaiga nagu laka. Sāku meklēt taksi. Pie reizes arī brīdināju par neizbēgamo kavēšanos, jo savādāk nu nekādi vairs nevaru paspēt ierasties uz astoņiem. Zvanu taksometru firmām: vieni saka, ka jāgaida 15 min, citi 20 min. Brrr...! Kur nu vairs gaidīt?! Sazvanījos ar Baltic Taxi, un tie man atbild: "2 min." Es domāju: "Nevar būt! Laikam joko!" Nē, tiešām, pēc pāris minūtēm atskanēja zvans: "Taksi nr. XX jūs jau gaida" Izskrēju, tiešām gaida! Pie kāpņu telpas. Baltci Taxi malači! Operatīvi mani nogādāja pie autobusa par nepilnām sešām minūtēm :)) Atbraucu, atvainojos par kavēšanu. Man teica: "Nekas traks. Mums vēl viena meitene jāgaida." Labs! Vēl paspēju aizskriet pēc ūdens un gardumiem. Tā lūk sākas brauciens.

Pirmā apstāšanas vietā bija Krakova. Gandrīz turpat, kur pagājuša brauciena laikā mēs nakšņojam. Laba pilsēta. Protams, smukāka ir pavasarī nekā ziemā Skrienot pa Krakovas parkiem, pamanīju vāveres un netīrās ielas. Kāpēc Rīga mums ir tīra pilsēta, bet vāveres pie mums nedzīvo? Varbūt vajag sacūkot parkus? Domāju mūsdienu jaunatne labprāt piekristu šai idejai! Nākamajā dienā devāmies uz Vīni. Brauciena laikā jau no paša sākuma mans kuņģis diezgan slikti uzvedas. Bastoja, streikoja un ka savādāk pievērsa sev uzmanību. Polijā nopirku viņam ogli, zāles un pastiprinātu uzmanību. Nekādas pozitīvas atdeves nesagaidīju. Kāpēc viņš tā?

Vīnē mēs iebraucam pēcpusdienā. Vēl bija gaišs. Daži devās pastaigāties, pavakariņot un sarīkot ''pasta party''. Man nācās atteikties un cerēt uz to, ka apēdot makaronus, es uzkrāšu enerģiju un jau rītdien jutīšos labāk. Neteikšu, ka ļoti pārdzīvoju paliekot viena. Sagatavoju kreklu, sakārtoju drēbes, domas un bija jau laiks doties pie mierā. Zināju, ka rītdien diena sāksies jau no 5:00.

starta paka

Protams, rīts ļoti iepriecināja: vēss laiks, saule, bagātīgas brokastis (žēl kā nevar visu izēst, bet vismaz varēju apēst svaigi ceptas baltmaizītes ar džemu ). Visi kopā kā viena liela ģimene, vai bērnu dārza audzēkņi, vai skudru bariņš, mēs devāmies uz startu. Starta zonā ierodamies 2 - 2,5 stundas pirms starta. Patīkamais vēsums vairs neliekas tik patīkams. Var jau iesildīties, bet zaudēt enerģiju negribas. Skatoties kā vīrieši pārģērbjas un smērējas ar sildošo smēri, man palika vēl aukstāk. Stundu pirms starta, ar meitenē dodamies uz mantu glabātuvi, lai laicīgi nodotu mantas. Pasākumā solījās būt vairāk nekā 40 000 dalībnieki, šī iemesla dēļ starta zona izstiepjas vairāku simtu metru garumā. Kamēr gāju līdz beigām (mantu glabātuvei), paspēju iesildīties. Iepriecināja iesildīšanas pasākums, kuru vadīja austrieši - olimpieši. No malas izskatījās līdzīgi kā Sindija Krouforde kādreiz no TV ekrāniem vadīja aerobiku.

šausmīgi auksti!

Mantas nodotas un, lai nenosaltu pirms starta, mēs sāniski/ pamīšus/ rāpojot/ atmuguriski/ lēkājot, devāmies uz savu koridoru. Man prieks uzzināt, ka es piederu pie otra starta koridora 2.BMW (HM time 1:30 - 1:45), tātad ir cerības uz kāroto "no 110min". Koridorā notika visjautrākais pasākuma brīdis. It kā visi saspringti, bet arī atslābināti. Anete, Juris, Lauma, Edgars, Vizbulīte un es jokojam un trakojam kā īsti dzīves baudītāji. Nedomājot par to, kas mūs sagaidīs pēc dažiem mirkļiem. Vēl nekad pirms starta man nebija tik jautri! Paldies jums! Iepriecināja arī organizatori. Pirmā lieta, elitei starts tiks dots minūti pirms mums. Uzreiz rodas doma galvā par to, ka elites sportisti (kenijieši) ir pirmā koridorā, aiz viņiem ir tukšums (kur īsi pirms starta novieto būri ar tīģeriem) un tad nāk parastie normālie ļaudis. Fiška ir tāda, atskan šāviens, palaiž kenijiešus, tad tīģerus... tad nogaida kādu mirkli un palaiž pārējos. Kenijieši skrien ātri, jo nevēlas būt apēsti. Protams, ik pa laikam kāds pazūd, bet kas izdzīvo uzvar maratonā Vecais labais joks: "skrien divi džeki. aiz viņiem ir tīģeris. Viens skrien pa priekšu, bet ne uz pilno klapi. Otrs aiz viņa saka: "kāpēc Tu neskrien ātri. Tīģeris taču var mūs panākt?!" Pirmais atbild: "Man nevajag skriet uz visu ātrumu, man vajag skriet tikai ātrāk par Tevi " Otrā jaukā lieta, ko sagatavoja organizatori, bija dalībnieku pārstāvēto valsts nosaukumi. Pirmais vilnis - tikai nosauktas 6-8 valsts, otrais vilnis tikpat daudz, un Latvijas starp tiem nav. Sākam jau pie sevis burkšķēt: "Kā tā? Mēs taču esam šeit utt.!" Iestājas klusums, un atkal sāka saukt valsts. Kā pirmo MŪSU VALSTI! Jāāaaaaa! Forši! Lai visi dzird, ka mēs esam šeit! Tā lūk, prieki beidzas, un sākas atpakaļ skaitīšana. Hop! Palaiž kenijiešus (ar tīģeriem). Minūte vēlāk palaiž arī mūs. Ilgais ceļš līdz čipa starta līnijai un sākas piedzīvojums. Pirmais kilometrs labi, otrais arī. Daudz cilvēku, atbalstītāju, mašīnu. Smuka aleja, mūzika, krāsainais reklāmas un skrējēju krekliņi. Jūtos perfekti. Sestais, septītais km... sākas krastmala un skats uz veco pilsētu. Astotais, devītais kilometrs viss iet pēc plāna. Un tad, negaidīts pārsteigums no aizmirstā vēdera. Sāku skaitīt attālumu līdz tuvākai plastmasas būdiņai. Pirmā ir aizņemta. Otrā arī. Vienpadsmitais kilometrs, priekšā vēl visa mūžība! Lai man netraucētu HP vai ātruma radītāji, es pulkstenī nomainīju ekrāniņu uz "workout celebration" (cik šampānieša glāzes es drīkstu iedzert pēc treniņa), pateicoties Suunto astoņu ekrānu iespējam, tur var uzstādīt viss kaut ko. Ieskrējām pilsētā, un uzreiz sākas krastmala. It kā smuks skats, bet es vēlētos redzēt tikai divus burtus un lai pie tiem neviens nestāvētu, taču nevaru tos atrast. Trīspadsmitais, četrpadsmitais... piecpadsmitais kilometrs, joprojām nekā. Pie sevis nodomāju: "Ja izdzīvošu līdz deviņpadsmit ar pusi, vairs divus burtus līdz finišam nemeklēšu." Atceros, ka pa ceļam bija ūdens, bet es nedzēru. Baidījos, ka vairs nepalīdzēs un liekā apstāšanās var ne visai pozitīvi ietekmēt radušos situāciju. Redzu ciparus viens un astoņi, un sāku smaidīt. Ieslēdzas labs noskaņojums, jo vairs neko mainīt nevar! Mēģinu dziedāt līdzi dziesmām, kas skan austiņās. Cilvēki baisi reaģē. Izslēdzu savu ''privāto karaoki''. Skatos pulkstenī 19,86 km. Beidzot! Beidzot drīz sasniegšu finišu, kur vairs nebūs rindas! Skrienam no kalna lejā un redzu, divi un nulle. Smaidu un priecājos. Sāku gatavoties lēcienam. Skrējēji sadalās: pa labi, tie kuri jau apskatīja pilsētu un ekskursiju vēlās beigt pie divdesmit pirmā km. Un, pa kresi tie, kuriem pietrūka dabas un pilsētas skati, tie nolēma vēl pāris desmit km pariņķot apkārt. Protams, es ar pirmo grupu. Es pa labi! Ieskrienam pilī, smuks sarkans paklājs un jau redzama čipa finiša zona. Ātrāk paskriet nevaru, kaut arī ļoti vēlos. Šķērsoju finišu ar laiku 1:50!

Neticami! Tiešām es pēc vienpadsmitā km vairs neticēju, ka varēšu izskriet no divām! Kļuvu ļoti priecīga un lepna ar sevi. Pacēlu degunu un ātri atcerējos par vienu lietu... Visas problēmas atrisinājās, medaļa uz kakla un vēss ūdens rokās Mierīga gaitā devos pēc mantām.

godīgi nopelnīta!

Vakarā mūsu skrējēju klubiņš sapulcējās, lai papļāpāt par dzīvi un sasniegumiem šīsdienas pasākumā. Bija prieks, kā mūsu rindās bija arī elites sportisti, kas stāvēja kopā ar kenijiešiem. Laikam jau tīģerus viņi nemānīja... acīm redzot arī nebija. Tikai mūsu trakajās starta fantāzijās! Pēc pasēdēšanas aizgājām uz jauko kafejnīcu, lai pateiktos savam organismam par prieku, ko viņš mums ir sniedzis.

tā izskatās finiša zona nakamajā dienā.

Nākoša diena bija veltīta brīvai pastaigai pa Vīni. No paša rīta es, kā vakardienas ne uz pilno atdevi skrējis skrējējs, nolēmu paskriet rīta rosmi. Modinātāju uzliku uz 6:30 un domāju kā līdz 7:15 - 7:30 paspēšu izskriet. Tā arī bija, pamodos, klusiņām saģērbos un gāju skriet. Uz ielām bija dīvaini maz cilvēku. Nolēmu kā austrieši ir sliņķi. Noskrēju savus 4 km ar vingrinājumiem un atgriežos numuriņā. Meitenes jau bija pamodušās, es viņam izstatīju par skrējienu. Dace man jautāja, pēc kura laika es lieku modinātāju. Es teicu, ka pēc vietēja. Viņa atbildēja: "Pēc vietēja tagad ir 6:45." Kas??? Sanāk, ka mans pulkstenis nebija automātiski pārgriezis laiku un es cēlos pēc mūsu 6:30, tātad Austrijas 5:30. Re, kāpēc nebija cilvēki uz ielām! :))) Nu ko darīt, skriet vairs neiešu. Aizgāju, nomazgājos un mēs devāmies uz gardām brokastīm.

dažas lietiņas vēl nav savāktas...piem. VIP zona :)

Pa dienu paspēju izskriet visu Vīni. Mani fascinēja šī pilsēta! Bezgalīgi smukas mājas. Jūtams barokas noskaņojums ar rožu notīm. Es varēju mūžīgi ilgi staigāt pa Muzeju kvartālu, sēdēt parkā pie Rathaus un baudīt dažādas kafijas ar Vīnes ābolu štrūdeli vietējas kafejnīcās. Vīne mani pārņēmusi ļoti pozitīvi un omulīgi. Ļoti vēlos tur vēl reiz atgriezties, bet uz ilgāku laiku!