Pirmā daļa: gatavošanas estētiskam baudījumam ar ātruma pāzīmēm

"Success is not final, failure is not fatal: it is the courage to continue that counts.*" - Winston Churchill

*Uzvara nav beigas, neveiksmes nav fatālas: tikai drosme turpināt ir īsta rakstura pazīme.

Pagājuša gada pēcBratislavas maratona mēs iebraucam Vīnē, kur guvām tiešām estētisko baudījumu. Vecās un smukās mājas, vairākas pilis, dārzi, muzeji... Tādu smuku pilsētu es nekad vēl nebiju redzējusi. Parādās doma braukt uz šo pilsētu paskriet, jo šajā pilsēta tiek rīkots zelta līmeņa maratons. Pēc dažiem mēnešiem, novembrī no Ventspils Maratona kluba es saņēmu piedāvājumu braukt uz šo pasākumu. Nu gan es biju priecīga! Smukā pilsētā jābūt smukam skrējienam! :)

Gatavoties sāku no janvāra. Lielās slodzes darba dēļ mans treniņplāns bija no 40/60/80km nedēļā samazināts līdz 30/40/50. Pa starpām iefiltrējas arī spēka vingrinājumi zālē un skriešana uz skrejlentes. Tieši skriešana uz lentes ir viens no tiem jautriem pasākumiem, es kā kaut cik pieredzējis skrējējs skrienu no 30 - 120 minūtēm, toties vairums no apkārtējiem skrejlentei velta ne vairāk par 10 min. Februārī notika mans pirmais pusmaratons skrejlentes. Negaidīti, bet diezgan viegli padodas 21 km skriet uz vienas vietas ar daudz dažādiem cilvēkiem. Tas diezgan jocīgi: tu skrien, cilvēki atnāk un skrien tev līdzās, tad ar lielām acīm skatās uz tavu laiku, tad, protams, tevi pamet un atnāk citi. Pat parunāt nebija ar ko. Tikko tu jau pierodi pie šī cilvēka, tad pēkšņi viņš pazūd. Bet vislabākā sajūta bija tieši skrējiena beigās. Pēc nedaudz vairāk kā 120 minūtēm pavadītām uz skrejlentes, tu jūties, (pat nezinu kā to aprakstīt) laikam, kā zelta zivtiņa akvārijā. Liels dullums galvā, kājas neklausās un visapkārt ir tik pazīstams, ka var staigāt ar aizvērtam acīm.

Protams, šogad neizpaliku arī bez lieliem 30k skrējieniem. Domāju, visi labi atceras smuko un silto martu. Neticējām savām acīm, ka tik agri var atnākt pavasaris. Interneta klaiņoja joks: "Зима в этом году молодец. Пришла поздно, ушла рано. Вообще никаких претензий." Aha... tā arī bija līdz 16. martam! Tajā dienā man bija paredzēts 35km garš skrējiens. Zinot, ka daba mani ļoti mīl un dara visu lai palīdzētu man sagatavoties, tāpēc tieši šajā diena bija drausmīgs negaiss! Es palūdzu manam uzticamam draugam mani pavadīt uz riteņa. (piebilde, lūdzu es pāris nedēļas pirms bija zināmas precīzas laika prognozes :)) Mēs sarunājam, ka izbrauksim no rīta plkst. ~11:00. Un kā parasti, laika apstākļi sāka bojāties jau dienu iepriekš. Tātad, 15. martā jau bija sniegs, mīnuss grādi un stiprs vējš. Tālāk vēl trakāk (pilnu prognozi skatīt šeit), 16. martā no rīta jau redzēju pamatīgu sniega kārtu un it kā bija saule, kaut arī attāluma bija redzami ari melnie mākoņi. Sāku nervozēt: ko vilkt? kā es skriešu pa sniegu (jo šogad pa sniegu īsti neizdevās paskriet)? ko dzeramo ņemt? kā plānot maršrutu, lai vējš mani nenogurdinātu?... utt. Kad atbrauca draugs viss kļuva skaidrs. Viņš bija atbraucis uz riteņa, kā arī norunājam, uz pleciem viņam bija sniega kārta, seja jau bija sarkana, un apģērba uz muguras bija tik daudz, cik sporta apģērbu bija iespējams uzvilkt. Es izdomāju, ka skriesim manu iepriekšēja gada maršrutu: sarkandaugava - centrs - ķengarags - pļavnieki - čekurkalns - mežaparks - sarkandaugava, tikai Krasta ielu mainīšu pret Maskavas ielu, kur iespējams būs mazāk vējains. Sākam skriet pa sauli, taču jau Ķengaragā liels melns mākonis mūs panāca un sākas šausmīgs putenis un vēja brāzmas bija tik lielās, ka baidījos skriet tuvu braucamai ielai, lai mani nenopūš zem kādas mašīnas riteņiem. Tas ilga līdz mēs nonācām Pļavniekos. Tad atkal vējš pierimis, un pēc kāda laika tas atkal atkārtojas. Es nenoturējos un apstājos, lai apēstu želeju un atputinātu kājas, jo pa sniegu skriet ir grūti. Atceros, ka draugam teicu: "Vēl viens šāds pārbaudījums un man vairs nebūs spēka ar to cīnīties!" Draugs man atgādināja manu mīļāku frāzi: "Success is just outside of your comfort zone!" 

Labi, tomēr šoreiz visvairāk es vēlējos pledu un karsto tēju, nevis stāvēt te, uz Saharova ielas, kad tev priekšā ir vēl padsmit kilometri outside comfort zone. Nekas, vēl pāris stundas un tēja būs mana! Saku pa mazam tipināt un, tuvojoties „Coca-cola” ražotnei, saņēmu vēl vienu dāvanu no dabas! Bāc, tas gan bija traki! Kādas 10-15 minūtes es skrēju pilnīgākā neziņa kas man apkārt, jo bija liels putenis un stiprs vējš. Sniegpārslas sitās man sējā un atvērt acīs praktiski nebija iespējams. Vienā brīdi es apstājos un teicu, lai draugs brauc pa priekšu un es viņam sekošu, jo es ne velna neredzu. Viņš izdarīja savādāk, atdeva man savas oranžas brilles :) Es skrēju, redzēju caur puteni, viss apkārt bija oranžs un saulains :))

 Pat dziesma skanēja atbilstoša "Let the sun shine...It's SUMMERTIME..." Aha, summertime, tiešām! Tuvojoties Čekurkalnam, vēja brāzmas samazinājās, mākoni pazuda, un saule tiešām uzspīdēja :) Nevar būt! Man skrējiens tuvojas beigām un saule beidzot ir izdomājusi mani palutināt. Cik mīļi! Protams, visus 35 km pieveikt man nebija iespējams, tāpēc paliku pie 30 ar astīti. Pēc skrējiena visu nedēļu nācās skaidrot cilvēkiem, kāpēc pavasara vidū pēkšņi uzrodas putenis un stiprs vējš: tāpēc kā mans ir garais - lūk kāpēc!

Pārējās dienas viss bija labi un treniņi gāja pēc plāna, neskatoties uz trako orientēšanaspiedzīvojumu :)

...turpinājumā par pašu braucienu Rīga - Vīne (pirmās šī gada sacensībās) - Rīga.

No high heels, no dresses, jeb pirmāis iespaids par orientēšanās sportu!

Jau kopš 2012. gada augusta mēneša es plānoju iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgus kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu... līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem un uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visās šīs labās domās manī krājās un veicināja galējā lēmuma pieņemšanu - šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!

Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecas trail krossenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams, arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdēja posmā Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas lai "vecie vilki" iepazīstinātu "jaunus vilkus" ar orientēšanās sportu. Es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildējis: "Ap desmit kilometriem". Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri... tīrs nieks! Piekrītu. Vēlos uzvērt, kā piedāvājums par sacensībām nāca vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties laika nebija.

Nedaudz par veselības stāvokli: dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilno klapi... nē, tieši otrādi es jau zināju par dienas izklaidēm, kas man lika saudzēt sevi. Tātad braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto radīja ka man vēl jaātpūsās 6 stundas). 

Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzāmais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirība no skriešanas sacensībām ir atvērts, tas nozīmē ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte - ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidēja un lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidēja, vai lielā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visām ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgas lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un  13kp. Vēl, lai piedalītos, bez kompasa, kartes un protams smadzenēm ir vajadzīga SI-Karte (čips), ar kuru palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem. 

mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte

Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu.  Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam.  Sākumā skrejam ātri...pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm...kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km... liksies nav jau daudz vai nē, bet pa meža bezceļiem, ticiet man - TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu kā šīs sacensības nebūs tik vieglās kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais...ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: "Re, kur bedre, viņa ir kartē... Re, kur sakne, tā arī ir atzīmēta kartē..." Ticēju katra viņa vārdam, jo apskatīt kartē man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis aizskrējis tik tālu kā man nācās nedaudz pasprintot... pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena gaitā mani vairs nebiedēja izteicieni tādi, ka:"Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei... būs jāskrien pāri tam lielam kalnam un, pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam." Pēc astotā punktā es uzjautāju: "Cik KP mūs jāsavāc?", atbilde bija: "25". "Ak mans Dievs!!" - padomāju es. Tikai tad es sapratu uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus - 14,130. Uzprasot to nozīmi, es dabūju atbildi, kā tā ir mūsu aptuvena kilometrāžā. Tas būtu ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu, bet visi taču nekad tā neskrien... jo ir žogs, upe utt. Heh... sanāk ka kādus 16km noteikti savāksim. Domājot par to, kā priekšā vēl ir 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam, teorētiski mums divas reizes būs jāšķērso purvs. Es, kā asfalta skrējējs, tā arī domāju. Izdarās orientieristi domā savādāk. Pēc KP nr.40 mēs skrējām mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju kā tā taciņa ir apkārt purvam - а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu, ka man viena kāja paliek mitra, tad otra... Prasu Jānim: "Man kājas slapjas, tas nekas?" Viņš ļoti mierīgi atbild: "Man arī. Skrienam tālāk." Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvojos ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te - HOP! un tāda patīkama vēsa sajūta :) Man patika skriet pa purvu! Tad atkal vācam vienu pēc otra KP, es skaitīju cik vēl palicis līdz beigām, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, kā šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam...vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem ceļu, jo tas Jānis samazināja ātrumu un es varēju viņam turēties līdzi :)

rezultāti par Muceniekiem

Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica ka nākamo punktu es meklētu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns... aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrien pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi? Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atrada bedri un atzīmējas pie KP. Uz to brīdi palika trīs KP priekšā un necik spēks manā ķermenī. Skrēju pamīšus, tad ātri gāju. Vēl viens KP,  otrs... un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm, tā es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies :)) Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nevaru noticēt kā tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzās! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 - labs rezultāts! :) Paldies Jānis par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!

mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte

Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, kā iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci lai saprastu kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tiem, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju :) Jo svētdienas skrējiena laikā ir ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju. 

Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu ^_^  Godīgi, varēju labāk pa kādam 6 min. noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baidīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju kā viņš varētu mani izvēst uz beidzamā kontrolpunkta, bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa...man uz turieni nevajadzēja. 

Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: "Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederētu." Varu apgalvot, ka tiešām ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēžas galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējiena svārkus uzvilkt var... un arī skrējieni uz papēžiem pastāv... bet mežā viss ir savādāk!

  

*beigtās - man nebūs žēl tos saplēst un izmest.

**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt

Dubults neplīst, bet izvēle vienmēr pastāv!

Šīs stāsts būs par grūto izvēli starp diviem kārotiem objektiem. Mana gadījumā diviem pulksteņiem.

Stāsts sākas 2013.gada rudenī, kad Garmin paziņojis par savu inovatīvo produktu FR220 un FR620. Tā nu man aizdegas acis! Jauns GPS uztveršanas veids, iespējas ielādēt skriešanas punktus un vibrosignāls, tas salīdzinājumā pret manējo uz to brīdi vistuvāko partneri FR405cx bija kaut kas fantastisks! Jo mans partneris skriešanas sākumā meklēja GPS ar tādu ātrumu, ka es varēju iesildīties, apskatīt kas notiek uz ielas...varbūt pat paspēt aizskriet atpakaļ mājās pārģērbties. Trakāk bija lietainā laikā, kad es ārā stāvu un gaidu kad Garmins mani atradīs...cilvēki iet garām un neizpratnē skatās uz mani, kāpēc es stāvu un neskrienu. Tāpēc es iegādājos footPod, lai varētu paskriet ziemā un lietainajā laikā bez aizķeršanas startā, taču kā mēs zinām footPod nav ideāls ātruma mērītājs. Nu lūk, Garmina piedāvājums bijis risinājums visām manām bēdām. Es to pulksteni tik stipri gaidīju, ka pat nevari iedomāties! Izpētīju visu Garmin mājas lapu, dcrainmaker blogu, visādas youtube video. Pat sagaidīju kad pirmais FR220 atnāks uz Latviju. Aizgāju uz Domina Garmin veikalu, apskatījos un paprovēju. Nu smuks, viegls, elastīgs, patīkams! Sāku jau krāt naudiņu pulksteņa iegādei. Tikai nevarēju izšķirties starp Black/Red vai White/Purple. It kā melns ir praktiskāks, bet balts smukāks un sievišķīgāks.

Februāra beigās beidzot atnāca arī abu krāsu pulksten. Un naudiņa arī sakrāta. Var jau pirkt, bet.... netīšām manās acīs iekrita jaunais Suunto Ambit2 R. Es lasīju visādas ziņas runnersworld.com, tad atkal uz DcRainmaker blogu, kur viņš publiskoja atsauksmes par jauno Suunto. Un te nu īsts šī stāsta sākums!

Sāku pētīt par šo Ambit2 R: GPS uztveršana, iespējas, svars, baterijas dzīvotspēja utt. Jo vairāk pētīju, jo līdzīgāki viņš kļuva FR220. Sākas draugu, paziņu un tuvo cilvēku izprašņāšana, par to, kurš no pulksteņiem ir labāks: FR220 vai Ambit2 R? Balts ar violetu vai vienkārši Balts. Vibro vai recovery advice? 10 st. vai 8/ 12/ 25st (atkarība no GPS uztveršana biežuma). 40 gs tīrs svars vai 70gr svars? utt. Pēc trakas nedēļas, mamma atteicas ar mani runāt par šo tēmu. Draugs vēl joprojām uzklausīja manas ikvakara debates, par to kurš labāks un kuram lielākas GPS uztveršanas signāla iespējas. Tad es pieslēdzos lielākai anketēšanai: Garmin un Suunto oficiāliem pārstāvjiem Latvijā. Tad rakstīju dažos blogos... Pēc pusotra mokoša mēneša uztaisīju pulksteņu plusu un mīnusu sarakstu. 

GARMIN FR220

Plusi: vibrosignāls, bez vadu datu ielādē, live tracking, svars 40gr, baterija 10st., treniņu ielāde pulkstenī, krasu displejs, inovatīva GPS uztvere.
Mīnusi: nav recovery advice, nevar instalēt visādas foršas aplikācijas, nav kompasa, nevar dzīvot ilgāk par 10 st., ir tikai trīs maināmie ekrāni, nemēra VO2max (FR 620 mēra un recovery advice tur arī ir, bet mani tracina tā skarienjūtīgais ekrāns).

SUUNTO Ambit2 R
Plusi: GPS signāla iegaumēšana (nevajag tos ielādēt caur programmu), patentēts recovery advice, smuks dizains, 8 variācijas ekrānam, 3D kompass, caur mājaslapu var instalēt visādas aplikācijas, baterijas dzīvošana ir atkarīga no GPS biežuma uztveršanas.
Mīnusi: svars 70gr, nav vibrosignāls, nevar ielādēt ātruma treniņus, nav live tracking.

Ilgi domāju...tiešam ilgi. Jau ejot garām pulksteņu veikalam man palika nelabi, tad izdomāju, ka tomēr izvēle ir jāizdara! Uzrakstīju uz papīriem burtus S un G, un vilku. Vienu reizi..trīs..piecas. Nekā! Uzrakstīju dažiem draugiem, lai izvēlas starp S un G. Viņu atbildes manu prātu sagrozīja kājām gaisā! Vakara izrunājos ar draugu... viņš teica, ka zina kuru pulksteni es vēlos, un lai es pērku to, kas man patīk. Nezinu kā viņš to zināja, bet pēc šīs sarunas man tiešām palika labi :) LOTI labi! Es aizbraucu un nopirku....
SUUNTO AMBIT2 R. Paldies Suunto Latvija (īpaši milzīgs padies Dinai) par labu piedāvājumu un informatīvo atbalstu.

Lūk, man pagāja nedēļa kopš es lietoju šo jauku ierīci un noteikti drīzumā arī uzrakstīšu par dzīvajā izpētītam Ambit2 R iespējam. Smagi strādājot BodyToning nodarbībā, kā bonusu es ieguvu atļauju izdzert vienu šampānieša glāzi. Vai nav jauki, ka ir šāda aplikācija? ^_^

Feelings before before the race

First I want to explain why there are two "before":

• first "before" is for feelings 72h before your competition;
• second "before" is when you know your program and you start to train for the best you can.
  

For someone this period second "before"  is the best one. You are full of new emotions, you believe that you will do everything wright and you achieve the things you desire... Nothing can stop you or change the direction you think - its like Christmas gift, you see the sealed box and do not know what is inside, but you wish there will be great thing. Its like me now... I know the list of races i will have this year, know that i will go thorough hard and great work, but still some crazy feelings inside.

I cannot describe them as nervous or stress, but they are very similar to them you have before the race. Somehow lack of motivation and enthusiasm when I think about start line. I know that its too far, but watching motivational video (like this: http://youtu.be/LKf1eTzmK14) nervous system become very easy to offend. I don't know how the elite runners feel in the begging of the season, maybe the same...for me running is not like work, its more like hobby "just for fun". So why i feel very stressful. Try to find some answers in sport psychology:
http://www.runnersworld.com/sports-psychology/train-your-brain-to-run-your-best   ---- "Reciting positive thoughts is fine, but to really run your best, you've got to shout down your inner critic."

As i think about the achievements in year 2013, i`m not as fast as the year before, but still happy about running. I choose to run just for fun, not for time (PB). And i`ve decided that this year 2014 will be the year of my PB`s. So mayne thats why I`m so nervous now. First race outside hometown, need to get best time. For best time need to work so hard. Do i think that im ready?

Lets see what psychologists can say about it:
http://www.runnersworld.com/sports-psychology/words-to-run-live-by ---- [...] To succeed at anything, you need passion.[...] What is missing is the spiritual energy called enthusiasm. [...] Behind the enthusiasm, behind the inspiration, behind the passion, there must be the will. We can choose. We can decide. We can will to do it our own way, when we want to. When we do, nothing can prevail against us. [...] This topic encourage me and i become more or less calm. But still i have lots of question about what we know about or mental health and our power. How we know that all the thing we desire we will definitely achieve? And i found good topic on Russian about the goal you reach:
http://www.adme.ru/articles/zabudte-pro-celi-v-2014-godu-610805/  ---- you need to forget about the goals, but concentrate only on process (system you choose). That mean you need to think "every day i`m closer to my PB`s" instead of "if i loose 5 kilos, i will run faster" of "if i train harder, pace will rise". Be positive, think positive! 

Reaching the answers in internet push my grey thoughts away and i feel more comfortable to start the new begging of joyful running.

5 in one - sezonas noslēgums

Nekādi nevarēju saņemties lai uzrakstītu kādu jautru atskaiti par paveikto, laika trūkums, iedvesmas vai rudenīgs noskaņojums...nezinu ko izvēlēties no šī saraksta lai attaisnotu tik ilgu klusumu :)

Kopumā no septembra vidus līdz šodienas esmu piedalījusies piecas sacensībās:

28.09.2013 Salaspils pusmaratons. 10 000m distance - III vieta (me proud of it!)

29.09.2013 Ogres Lazdukalnu kross. Pa glauno pilno 12.8km
12.10.2013 Siguldas pusmaratons 2013. Pusmaratona distance (jaukie 21097m);

26.10.2013 Siguldas kalnu maratons 2013. Vismazāko, pat var teikt "bērnu distance" - 14km

un

18.11.2013 Rembates apli 2013. Lielāka un man iecienītāka distance 10.8km

Pēc staigāšanas Valmieras maratonā es izdomāju kā man gan psiholoģiski, gan fiziski vajadzētu atpūsties, un tāpēc bija vienbalsīgi pieņemts lēmums - samazināt noskrieto km nedēļas apjomu līdz ~50-60km. Protams, atstājot ātruma treniņus, bet tikai izklaidei nevis trenēšanai. Tika nolemts taisīt "sacensību" brīvdienas. Es izdomāju, ka nav ko sēdēt mājās un skriet parastus treniņus, vajag taču arī izklaidēties, tāpēc pieteicos gan plakanam asfalta skrējienam Salaspils botāniskajā dārzā, gan kalnainam un trepes-saturošām meža krosam Ogrē.

Oranža ))

Salaspilī bija jautri, tikai divi apļi pa 5km un viens dzirdināšanas punkts (kuru protams es neizmantoju). No sākuma bija doma skriet treniņ režīmā. Startējam, redzu kā mani apdzen viena meitene, tad pēc pāris km otra, pie sevis nodomāju - "nē, nē" trešai jau nu noteikti nav lemts mani apdzīt. Un tā es skrēju un skrēju... pa solīto asfaltu un nesolīto bezasflata ceļu (kas kopumā sastādīta 45% no visa trases garuma). Finišēju trešā! ))) Biju laimīga kā šīs dzīvnieks - kvokka.

laimīgākais dzīvnieks

Teikšu godīgi īpaši neiespringstot Salaspilī, es arī Ogrē negrasījos taisīt nekādus rekordus. Vienkārši baudīt trasi un  stiprināt fizisko stāvokli. Laikam tāpēc pirmo apli veicu ar 6-7.g.sīko, kurš trases laikā mēģināja apstāties, bet ļauna Darja viņam neļāva :)) Vēl divus apļus skrēju pati, protams ātrāk kā pirmo. Trase nebija grūta (saildzinoši ar Siguldas kalnu maratona trasi), toties trepes ar 110 pakāpieniem trases sākumā, kurus bija jāšķērso vēl trīs reizes, nesagādāja vislielāko baudu :)) p.s. arī putras beigās nebija. Org-iem jau paziņots par šo trūkumu ;)
Tāpēc gatavošanas uz Siguldas pusmaratonam bija ne vairāk kā pucēšanas ballītei. Stresa nebija, makaronu party arī :)) Skreju pirmos 10k lēni vadoties pēc pulsa, trešajā apli es sapratu kā varu izskriet no 2 st. un izdomāju, kā laikam jāskrien nedaudz ātrāk. Un tā sanāca, kā pēdējais aplis ir visātrākais. Jautrākais bija tas, ka skrienot jau trešo apļa beigas un visu ceturto apli, es apdzinu skrējējus un daļa man pārmeta ka esi sevi pārāk saudzēju visus iepriekšējos apļus. Protams! Es tak nebiju gatava sacensties, es biju gatava koptreniņam :D Un kā rezultātā atskrēju ar sajūtām kā tikai iesildījos, nevis pieveicu pusmaratonu ))) Tātad laiks 1:57. Malacis vai nē? :D Putru beigas nedabūju, laikam bija jāskrien ātrāk (piefiksēju nākam gadam). Bija ideāls laiks, protams, kā jau pagājuša gadā minēju, trase man ļoti patīk. Toties šogad no visām Skrien Latvja 2013 trasēm trīs zvaigznes iedošu Kuldīgai: *par organizēšanu, **par trases plānošanu, ***par atbalstītājiem trases malā.

neredzu un redzu fotogrāfu

Pēc Siguldas, jau kā ierasts sekoja vēl viena Sigulda. Trakākā un kalnaināka nekā asfalta. Atceroties pagājušā gada emocijas vidējas trases (33km) laikā, šogad tikai nolemts skriet mazo trasi tieši baudīšanai. Tā kā pēc sacensībām bija paredzēta vēl pirts un izklaides, bija pat labi kā es (viena no) vakarā pasākuma laikā būšu ar spēkiem, varēšu sagaidīt un izmitināt skrējējus, lai tie neiespringstu pēc garo distanču skriešanas.

-cik stiprs ir šīs vīns? - cik Tev vajag?

Tātad, pati trase bija slidenāka nekā pagājuša gadā, vairāk dubļu vairāk kalnu (no/uz). Spilgtākie momenti bija: skrienot no kalna bija jāšķērso upe, protams, ja būtu tiltiņš nekādu problēmu man tas nesagādātu, taču tiltiņa nebija! Peldkostīmu tak arī neesmu paņēmusi līdzi...izdomāju lekt pāri. Kamēr es ar fizikas un ģeometrijas likumiem rēķināju ieskrējiena leņķi, attālumu un ātrumu, tikmēr kādi 20 skrējēji jau šķērsojuši to upi bez jebkādas iespringtības. Tālāk notika tas, ko var iemācīties tikai stiepšanas laikā - špagats. Skrienu no kalna, redzu puiši strauji griežas pa kreisi. Pfff..es tak arī tā varu. Skrienu, griežos un hop! Kreisā kāja uz priekšu, labā palika uz vietas. Aiz manis skrēja sieviete, kas satraucas par manī. Pieskrējēja, uzprasīja vai viss ir labi. Redziet, mīļie draugi, šeit slēpjas atbilde uz jūsu nesakaitamiem jautājumiem par stiepšanas palīdzību :P  Trešais spilgtākais moments bija jau pēc finiša - noskrēju savus 14km un aizskrēju uz mazo aplīti, pārbaudīt kā veiksies garo distanču skrējējiem (piezīme: 14km sastāv no viena liela apļa, 33km sastāv no 1+1 + mazais aplis (6km); un 55km sastāv no 1+1+mazais+1+mazais). Tātad, ieskrienot mazā aplīti it kā visi bija sākuši/ turpinājuši skriet otro lielo... bet es sadzirdēju kādas skaņas, redzu Mārtiņs Puriņš nāk (ātrākais LV kalnu skrējējs). Es apstājos lai sasveicinātos, viņš skrien augšā redz mani un jautā: "Darja, ko Tu te dari?" Es viņam novēlēju labu ceļu, bet viņš atkal prasīja: "Nē. Darja, ko Tu te dari?" Es sapratu, ko viņš domā un sasmējos, parādīju savu numuru, kur rakstīts ka man ir tikai 14km. Tad viņš arī uzsmaidīja un skrēja tālāk. Hahaha...kā Mārtiņš varēja padomāt kā es skrienu ātrāk par viņu ))) ja nu tikai extasy sarijos kopā ari eritropoetīnu (intravenozi). Vēlāk jau sekoja ballīte, kur mums bija iespēja nogaršot vīnu, kas pielāgojas tavam izvēlētam stiprumam :))
Ballīte bija visādas spēles un NĒRĢU halātu peldēšanas tradicionāls izpildījums un tā viss jautri turpinājās līdz kādiem pieciem-sešiem no rīta, tad sekoja jau ierasta došanas mājup.

Pēc trim nedēļām brīvprātīgas pusslinkošanas  (40-50km/week +speed works and muscle works) pienāca laiks arī šī gada noslēguma skrējienam - Rembates aplis 2013. Sacensības nav populāras (parasti ~ 200 dalībnieki) un trases ir tikai divas: 3km un 10,8km. Pirmo reizi piedalījos divus gadus atpakaļ, tad nākamajā gadā laboju savu trases rekordu pa 5min, šogad arī bija doma labot, bet... Ekstrēmas lietas nav prognozējamas :))

dopinga kontrole: - Nē, šokolādi neesmu paņēmusi līdzi! :)

No piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam bija nekontrolējami laba un visai pozitīva laika pavadīšana. Nekas jau nelikumīgs nebija nedz lietots, nedz padarīts, taču daži treniņi izpalika :D Tāpēc stāvot Rembatē startā zonā es biju pilnīgi laimīga, ar pilnīgi nesagatavotām kājām. Skrēju kā varēju, elpojot pareizi, ritmiski liekot kājas (palielinot RPM), sekoju līdzi savai stājai un kāju likšanai - kopējais laiks tikai pa 30sek sliktāks nekā pagājuša gadā. Zili brīnumi :))) Viss sezona ir noslēgusies.

Rezultāti par SkrienLatvija 2013 seriālu: 14.vieta sava vecuma grupā (starp visām daiļa dzimuma pārstāvjiem līdz 30 gadiem) un 42. vieta starp visām daiļa dzimuma pārstāvjiem (pag.gad. 12.vieta un 32. vieta atbilstoši). Esmu ļoti apmierināta ar savu rezultātu, neskaitot to, ka šogad bija vairāk izlaides skrējienu nekā nopietnu startu. Nākamgad noteikti sagādāšu kādu pārsteigumu :))

P.s.  Zemāk ir redzamas bildes no Telpu orientēšanas pasākuma. Noteikti nākamgad iekļaušu orientēšanos un rogainingu sava sacensību plānojuma tabulā, jo tas tik jautri un aizraujoši. Ātri atradu visu punktus (dažus jau skrienot garām iegaumēju to atrašanas vietu), bet problēma ir tāda kā es pa lēni pārvietojos. Secinājums, lielo gūžas muskuli vajag kustināt ātrāk un no trepēm nav jābaidās :D

Tabakas fabrika IV stāvs, pirmā karte un jau otrās bailes no saskriešanas ar stipriem vīriem

Осенняя спешная прогулка по Валмере или долгие сорок два километра до вкусняшек (Valmieras maratons 2013)

L. B. Alberti: “…e se pure alcuna si pateva chiamare nostra queste erana le sole tre-… anima, corpo e tempo” [1, с. 173] (прим. три вещи принадлежат человеку: душа, тело и время)

Зенон Китийский: Время - это расстояние движения.

Судя по тренировкам и общей подготовки организма (отказ от сладкого, жирного, этил-содержащих напитков), то эти соревнования должны были войти в мою историю бега как быстрые, лёгкие и с перчинкой. Но судьба уготовила другой сценарий.

Готовиться я начала сразу после финиша второго марафона (то бишь в конце марта). Были ,конечно, небольшие помехи в графике, но к лету все устаканилось и я вошла в ритм...туц -туц. Принцип был таков: три недели разбивались на 40, 60 и 80 км. Начинается все с 60 км, что включает в себя в основном скоростные тренировки. Затем следовало  40 км, где было 2-3 раза speed work и отдых.  Далее следовало 80км, где  на недельке я ,как леший, гонялась по улицам города, набирая километраж. Не исключила я и силовые тренировки. В общем, все шло как по оливковому маслу.На последнем контрольном полумарафоне  я выбежала из 2-х часов, как обычно развлекаясь.  Следовавший далее контрольный забег на 35 км я сделала шикарно.  Бежалось легко, и только на 25-м км я осознала, что уже скоро- то конец тренировки и прибавила скорость: ни-че-го не заболело, прям праздник. Но после этого началось непонятное безумие: то кровь из носа пойдет, то спина под лопаткой заболит.  А за неделю до марафона вообще, как молодец, шмякнулась во время утреннего кросса. Сонная была, корень не заметила .  В общем, коленки цвет новый обрели, а небольшие участки и вовсе кровь выпустили. Руки разодрала... Старалась, что еще сказать! На следующий день пошла к физиотерапевту, чтобы проверить можно ли мне бежать. Она меня осмотрела и поинтересовалась, когда я ходить научусь? )) Потом осмотрела полностью мышцы, позвоночник, связки и сказала, что я рождена для бега (если я внимательно буду бегать и наколенники куплю). Тут я задумалась, что ж так организм противится соревнованиям? Я так часто в голове пробегала предстоящую трассу, что никаких сюрпризов точно быть не могло.

Два дня до соревнований. Психологически я больше не хочу на соревнования, даже есть перестала. День до соревнований - нереальная усталость. Собралась, наелась макарон и баиньки. На следующий день с утра чувствовала себя отлично, настроение на подъеме. )) С собой в Валмиеру ,помимо мамы (несомненно главного болельщика на соревнованиях больше 30-ти км), прихватила Зане (моя ученица, в течение двух месяцев готовила её к этому событию - её первому полумарафону).

Ехали уже веселые, предчувствуя финиш и радость от проделанного. Очень хотелось какао, но на трассе Рига-Валмиера не было какао, Statoil нашли только в центре Валмиеры (нда... упущение, однако). Припарковались. Пошли за номерками, весело попивая долгожданный горячий напиток. Полчаса до старта.  Зане начала разминаться, а я... а что мне? Мне 42-х километров вполне хватит для разминки. ))) Пять минут до заветного выстрела, небольшая растяжка, конечно нервы, пульс вырос до 115-118 ударов.  О-о, я в шоке. СТАРТ!

Первый круг, все славненько.  Мчусь, как планировалось, из 4-х часов. На втором круге отчего - то меня начинает колбасить. У 20-го километра сбавляю темп, не из усталости, а непонятно почему не могу себя уговорить бежать. Перешла в зону комфорта.  Перед  21-м километром меня обогнали зайцы (держатели темпа) на 4:00. Третий круг. Чего - то так грустно стало. Вижу маму на трассе, сбавляю темп, пью воду и перехожу на пеший шаг. Смотрю-  скорость 8 км/час, думаю- нормально я иду. ))) Небольшая заминка и снова бегу.  Потом иду, бегу... по дороге встречаю так же быстро идущую элиту. Жалуются, что психологически тяжело, не могут бежать. Боже, как я их понимаю! И так еще понимала километров  15: то бежала и понимала, то переходила на скоростной шаг и тоже понимала. Кошмар, я раза три успела замерзнуть.  Решила у мамы куртку взять и на последнем круге одеться.  Думала, думала... ничего себе марафонец -  во время соревнований замерз, оделся. Значит, стартовала в майке, а прибегу в куртке. Не-е-е... не поймут.

Осталось 4 километра, собрала все свое достоинство бегуна и помчалась как лань в зоне комфорта. Обогнала одного мужика, затем второго, потом девушку и тут поилка на 40-ом километре. Собралась было  попить или покушать. Потом не-е-е-ет! Беги! И не остановилась, а прибавила темп (неожиданно для себя) и обогнала ещё парня. Найс! Бегууу... тут финиш. В голове:  " Не может быть, наконец -то!" Финиширую. Молодца, донесла таки тушку до финиша, не сошла с трассы, за что получила медальку и вкусняшки. )) Домой ехали счастливые! Зане пробежала за 1:50 (хотя до этого мечтала только выбежать из двух), а я счастлива, что все закончилось (бежалось легко, а вот мотивация сильно хромала... причем на обе ноги!). Мама рада- ребенок жив и песенки поет ;))

На следующий день НИЧЕГО не болело. Через день, было немного сложно ходить, решила пробежаться. Ни одна мышца при беге не болела.  Это что ж получается: хожу - ножки гудят, бегу - они в порядке. Вывод-  меньше ходить надо на беговых соревнованиях!!!