“Marathoning is just another form of insanity.”(c) J.J. Kelly

Pilnīgi piekrītu šim apgalvojumam, ko pateica Džons Dž. Kellijs pēc savas uzvaras 1952.g. Bostonas maratonā. Mans skriešanas stāsts sākas nesen - pagājušā gada 8. maijā - kad, piedaloties Rīgas pusmaratona tautas klasē, redzēju burvīgos sportistus startējot pusmaratonā. Mani fascinēja, kā varbūt tik izturīgam un noskriet 21 kilometru. Pie sevis nodomāju, kā es to laikam nekad nepaveikšu... Un klāt bija ārsta slēdziens par to ka nevarēšu skriet garās distancēs, jo elpošana caur degunu iz zem 70%, tās notika pateicoties deguna lauzienam, pēc nepareizas vizināšanas ar ūdensslēpēm :) Toties, noskrienot 2011.gadā visus tautas klasē piedāvātos Skrien Latvija gabalus, nolēmu kā esmu gatava uzaicinājumam - pusmaratonam! Un nolēmu tām cītīgi trenēties. Bija sastādīts grafiks, protams ne bez runnersworld.com palīdzības ;) Un no oktobra mēneša uzsākas jautrs stāsts.

Gandrīz visu ziemu cīnoties ar sniegu un salu notusējos Mežaparkā. Ļoti iepatīkas rīta skrējieni, jo mani apsargāja mūsu policija. Cik noprotu sešos no rīta viņiem arī nav ko darīt, tāpēc izklaidēja un apsargāja visus ko viņi redzēja... tobrīd mani.

Atnācot februārim, redzēju kā pirmais pusmaratons jau tuvojas un pēc nepilniem diviem mēnešiem man bija jāstartē LSC Mežaparka skrējienā. Bet, skatoties uz jau paveikto sapratu, ka pirmam pusmaratonam esmu pilnīgi gatava. Martā mēnesī no Modris_aa saņēmu vēstuli, kur viņš izpētīja manus skrējienus un piedāvāja man rudenī noskriet Valmierā jau lielā distancē. Izlasot šo vēstuli biju šokā un nodomāju kā Modris ir labs jokprātējs. Es zināju kā maratonu skrien tikai sagatavotie un profesionālie skrējējii, es pie tiem sevi nepieskatīju. Taču katrā ziņā, runnerworld.com lapā pamainīju savu treniņu grafiku uz 42,195 km. Protams, par to nevienam neko neteicu.

Kad noskrēju savu pirmo pusmaratonu 6. aprīlī, biju starā. Nākot uz šo pasākumu ar mammu ( kura gadu atpakaļ vēl bija kategoriski pret skrējieniem ilgākiem par 10 km), finišā es apjautājos par meitenēm, kuras noskrēja ātrāk par mani. Sadzirdēju, kā biju kaut kur pa viducī un man nekas īpašs nespīd, aizbraucu mājās ar labo sajūtu par paveiktu. Nākamajā dienā, atvērot noskrien.lv mājaslapu redzēju, kā mani izmeklē, jo izskatās, kā es dabūju trešo vietu savā pirmajā pusmaratonā. Biju patīkami pārsteigta. Pēc šī pusmaratona sekoja vēl viens un vēl viens un tt. Katrs no viņiem bija īpašs un savā ziņā grūts: piem. Rīgas pusmaratons man grūti padevās, jo pirms tā divas dienas nogulēju ar lielo temperatūru un kuņģa vīrusu; pirms Ventspils es saindējos; pirms Liepājas nokritu ar riteni un drausmīgi noberzu kāju... un tā man neveicas pirms katra pusmaratona :) taču vienalga mani nepameta doma par maratonu.

Lidojums virs Liepājas asfalta 2012.g. 15. jūlijā

Vienreiz ieminoties par lielo 42K garo gabalu, mana mamma izbrīnījās...atvēra lielās acis un teica, ka viņai nav naudas mani vest uz Vāciju ārstēties, kā vienu publiski zināmo personu. Es pasmējos, bet domu par maratonu neatmetu.

Jūlija sākumā noskrēju savus pirmos 30 kilometrus, kas man paradīja cik spēcīga un izturīga varu būt, ja nebaidīšos no lieliem gabaliem. Pēc divām nedēļām mēģināju pieveikt jau 35 kilometrus, jo vēl studijas laikā viena no fizioloģijas lekcijām profesors teica: "Ja noskriesi 35 kilometrus, tad arī maratons būs pa spēkiem." Tobrīd par skriešanu nedomāju, bet šogad augustā šos vārdus atcerējos un pieteicu sevi trīsdesmit piecu kilometru garam izaicinājumam - un man tās izdevās! Ar pirmo piegājienu un diezgan viegli ))) Nodomāju, nākamam skrējienam noteikti jābūt tuvu četrdesmit kilometriem. Pēc atvaļinājuma, augusta vidū mēģināju bez īpašas sagataves noskriet 40K, taču mani gaidīja neveiksme un jau pie 22.kilometra es apstājos un nevarēju turpināt plānoto ceļu. Biju vilinājusies sevī un vēl mani nomocīja treniņi ar riteni...atnāca sagurums, pārdzīvojums - viss kopā. Bet es saņēmos un ieplānoju garo treniņu uz nākamo nedēļu. Teikšu godīgi, pirms skrējiena ļoti pārdzīvoju. Paņēmu līdzi mammu, lai tā pārliecinājās, kā esmu diezgan labi pastrādājusi un varu pieveikt kritisko robežu. Izdevās! Viegli, jautri, spēcīgi un pozitīvi! Saņēmu apsveikumus un oficiālo atļauju maratona dalībai )))Tajā dienā piesakos Valmieras maratonam. Sākas gaidīšana.

Valmieras maratons iekrita manā dzimšanas dienā - sanāca liela dāvana ))) Nedēļu pirms maratona sākas nervu kaitināšanas process - noskriešu vai nenoskriešu...brrr...kaut tā skriešanas stunda ātrāk atnāktu. Sešpadsmitājā septembra rītā pamodos ar pozitīvo dziesmu galvā: Alicia Keys "New York": Even if ain't all it seems, I got a pocket full of dreams...” Ielādēju šo dziesmu mp3 plejierī un devos uz sacensībām. Ceļš bija burvīgs, noskaņojums arī. Atbraucot redzēju smaidīgas sejas un, atnākot uz reģistrāciju, iestājos (topošo/esošo) maratonistu rindā. Jūtos lieliski, kā jau pieaudzis skrējējs ))) Pāris desmit minūtes un jau esmu startā. Stāvu pašas beigās, jo zināju, ka temps būs pieticīgs un negribēju burzīties pa priekšu. Aiz muguras sadzirdēju ka viens zēns prasa mammai: "Kāpēc cilvēki stāv trijās daļās?" Mamma atbildēja: "Sākuma stāv maratonisti, tad seko pusmaratoniti un te mēs, tautas skrējiena dalībnieki." Apskatījos uz savu numuru, bet baidījos pagriezties un kaukto iebilst, varbūt sievietei ir taisnība, gan jau redzēsim ;)  
Pirmais aplis padevās ļoti viegli. Mēģināju sevi izklaidēt iepazīstoties ar citiem sacensību dalībniekiem, izvēloties NEnoskrien.lv dalībniekus, lai varētu iepazīties un ieteikt reģistrēties noskrien.lv un kļūtu par mūsu pozitīvo skrējēju pulkā dalībnieku ;)   Otrā aplī mani kāds uzcienāja ar gardiem cepumiem, toties es viņam palīdzēju noskriet labi viņu pirmo pusmaratonu. Tad sākas trešais aplis, mani ļoti laipni atbalstīja noskrienieši, un devos pretim pēdējiem desmitiem kilometriem. Trešā apļa vidū sapratu, ka man paliek garlaicīgi un es saku sevi izklaidēt dziedot un izjokot atbalstītājus. Tad negaidīti atnāca ceturtais aplis. Trīs, četri, pieci, seši un man nomira mp3plejieris. 

 Ghrrr...sākas pārdomas un spēka zudums. Nedaudz paskrēju un pārgāju soļos. Ejot jau pa tā saucamo apendiksu, redzēju vairākus maratonistus soļos, palika smieklīgi un sapratu ka iet vairs nedrīkst - jāskrien! Un, ieslēdzot kruīzes kontroli, uzsāku skriet. Redzot uzrakstu "40km" mani pārņēma tāds prieks- viss! atpakaļ ceļa nav. Tūlīt būs finišs, smaidošas sejas un varbūt arī garšīga putra (līdz tam brīdim biju jau dikti izbadējusies). Pēdējie metri un redzi finišu, tam tuvojas vīrietis, nodomāju, ka man viņš noteikti jāapdzen! Hop! Un nu jau medaļa uz kalka, vīrietis man aizmugurē )) sanāca! noskrēju! Dzimšanas dienas dāvana izdevās godam!

Vēlos pateikties visiem NOSKRIENIEŠIEM par atbalstiem, apsveikumiem - JŪS VISI esat vienreizējie. Un protams mammai, par to ka atļāva piedalīties sacensības un dāvāja man prieku 42 kilometru garumā tieši mana dzimšanas dienā!

“We are different, in essence, from other men. If you want to win something, run 100 meters. If you want to experience something, run a marathon.”
-Emil Zatopek

"First you feel like dying. Then you feel reborn."(c)Asics