"Success is not final, failure is not fatal: it is the courage to continue that counts.*" - Winston Churchill
*Uzvara nav beigas, neveiksmes nav fatālas: tikai drosme turpināt ir īsta rakstura pazīme.
Pagājuša gada pēcBratislavas maratona mēs iebraucam Vīnē, kur guvām tiešām estētisko baudījumu. Vecās
un smukās mājas, vairākas pilis, dārzi, muzeji... Tādu smuku pilsētu es nekad vēl
nebiju redzējusi. Parādās doma braukt uz šo pilsētu paskriet, jo šajā pilsēta tiek
rīkots zelta līmeņa maratons. Pēc dažiem mēnešiem, novembrī no Ventspils
Maratona kluba es saņēmu piedāvājumu braukt uz šo pasākumu. Nu gan es biju
priecīga! Smukā pilsētā jābūt smukam skrējienam! :)
Gatavoties sāku no
janvāra. Lielās slodzes darba dēļ mans treniņplāns bija no 40/60/80km nedēļā
samazināts līdz 30/40/50. Pa starpām iefiltrējas arī spēka vingrinājumi zālē un
skriešana uz skrejlentes. Tieši skriešana uz lentes ir viens no tiem jautriem
pasākumiem, es kā kaut cik pieredzējis skrējējs skrienu no 30 - 120 minūtēm,
toties vairums no apkārtējiem skrejlentei velta ne vairāk par 10 min. Februārī
notika mans pirmais pusmaratons skrejlentes. Negaidīti, bet diezgan viegli
padodas 21 km skriet uz vienas vietas ar daudz dažādiem cilvēkiem. Tas diezgan
jocīgi: tu skrien, cilvēki atnāk un skrien tev līdzās, tad ar lielām acīm
skatās uz tavu laiku, tad, protams, tevi pamet un atnāk citi. Pat parunāt
nebija ar ko. Tikko tu jau pierodi pie šī cilvēka, tad pēkšņi viņš pazūd. Bet
vislabākā sajūta bija tieši skrējiena beigās. Pēc nedaudz vairāk kā 120 minūtēm
pavadītām uz skrejlentes, tu jūties, (pat nezinu kā to aprakstīt) laikam, kā zelta
zivtiņa akvārijā. Liels dullums galvā, kājas neklausās un visapkārt ir tik
pazīstams, ka var staigāt ar aizvērtam acīm.
Protams, šogad
neizpaliku arī bez lieliem 30k skrējieniem. Domāju, visi labi atceras smuko un
silto martu. Neticējām savām acīm, ka tik agri var atnākt pavasaris. Interneta
klaiņoja joks: "Зима в этом году молодец. Пришла поздно, ушла рано. Вообще
никаких претензий." Aha... tā arī bija līdz 16. martam! Tajā dienā man
bija paredzēts 35km garš skrējiens. Zinot, ka daba mani ļoti mīl un dara visu
lai palīdzētu man sagatavoties, tāpēc tieši šajā diena bija drausmīgs negaiss!
Es palūdzu manam uzticamam draugam mani pavadīt uz riteņa. (piebilde, lūdzu es
pāris nedēļas pirms bija zināmas precīzas laika prognozes :)) Mēs sarunājam, ka
izbrauksim no rīta plkst. ~11:00. Un kā parasti, laika apstākļi sāka bojāties
jau dienu iepriekš. Tātad, 15. martā jau bija sniegs, mīnuss grādi un stiprs
vējš. Tālāk vēl trakāk (pilnu prognozi skatīt šeit), 16. martā no rīta jau
redzēju pamatīgu sniega kārtu un it kā bija saule, kaut arī attāluma bija
redzami ari melnie mākoņi. Sāku nervozēt: ko vilkt? kā es skriešu pa sniegu (jo
šogad pa sniegu īsti neizdevās paskriet)? ko dzeramo ņemt? kā plānot maršrutu,
lai vējš mani nenogurdinātu?... utt. Kad atbrauca draugs viss kļuva skaidrs.
Viņš bija atbraucis uz riteņa, kā arī norunājam, uz pleciem viņam bija sniega
kārta, seja jau bija sarkana, un apģērba uz muguras bija tik daudz, cik sporta
apģērbu bija iespējams uzvilkt. Es izdomāju, ka skriesim manu iepriekšēja gada
maršrutu: sarkandaugava - centrs - ķengarags - pļavnieki - čekurkalns -
mežaparks - sarkandaugava, tikai Krasta ielu mainīšu pret Maskavas ielu, kur
iespējams būs mazāk vējains. Sākam skriet pa sauli, taču jau Ķengaragā liels
melns mākonis mūs panāca un sākas šausmīgs putenis un vēja brāzmas bija tik
lielās, ka baidījos skriet tuvu braucamai ielai, lai mani nenopūš zem kādas
mašīnas riteņiem. Tas ilga līdz mēs nonācām Pļavniekos. Tad atkal vējš pierimis,
un pēc kāda laika tas atkal atkārtojas. Es nenoturējos un apstājos, lai apēstu
želeju un atputinātu kājas, jo pa sniegu skriet ir grūti. Atceros, ka draugam
teicu: "Vēl viens šāds pārbaudījums un man vairs nebūs spēka ar to
cīnīties!" Draugs man atgādināja manu mīļāku frāzi: "Success is just
outside of your comfort zone!"
Labi, tomēr šoreiz visvairāk es vēlējos
pledu un karsto tēju, nevis stāvēt te, uz Saharova ielas, kad tev priekšā ir
vēl padsmit kilometri outside comfort zone. Nekas, vēl pāris stundas un tēja
būs mana! Saku pa mazam tipināt un, tuvojoties „Coca-cola” ražotnei, saņēmu vēl
vienu dāvanu no dabas! Bāc, tas gan bija traki! Kādas 10-15 minūtes es skrēju
pilnīgākā neziņa kas man apkārt, jo bija liels putenis un stiprs vējš. Sniegpārslas
sitās man sējā un atvērt acīs praktiski nebija iespējams. Vienā brīdi es
apstājos un teicu, lai draugs brauc pa priekšu un es viņam sekošu, jo es ne
velna neredzu. Viņš izdarīja savādāk, atdeva man savas oranžas brilles :) Es
skrēju, redzēju caur puteni, viss apkārt bija oranžs un saulains :))
Pat
dziesma skanēja atbilstoša "Let the sun shine...It's SUMMERTIME..."
Aha, summertime, tiešām! Tuvojoties Čekurkalnam, vēja brāzmas samazinājās,
mākoni pazuda, un saule tiešām uzspīdēja :) Nevar būt! Man skrējiens tuvojas
beigām un saule beidzot ir izdomājusi mani palutināt. Cik mīļi! Protams, visus
35 km pieveikt man nebija iespējams, tāpēc paliku pie 30 ar astīti. Pēc skrējiena
visu nedēļu nācās skaidrot cilvēkiem, kāpēc pavasara vidū pēkšņi uzrodas
putenis un stiprs vējš: tāpēc kā mans ir
garais - lūk kāpēc!
Pārējās dienas
viss bija labi un treniņi gāja pēc plāna, neskatoties uz trako orientēšanaspiedzīvojumu :)
...turpinājumā par
pašu braucienu Rīga - Vīne (pirmās šī gada sacensībās) - Rīga.
