Viens no labākiem pasākumiem, kurā man bija iespēja
piedalīties.
Pagājušogad Stirnu Buka organizatori bija organizējuši
tikai vienu buku - Āžu Kalnu Stirnu buks, kas izrādījās ļoti veiksmīgs
pasākums. Domāju, ka organizatori bija saņēmuši daudz un dažādu pozitīvo atziņu
par šo pasākumu. Šogad tiek rīkots piecu
skrējienu seriāls STIRNU BUKS, kas sastāvēs no Garkalnes Stirnu buka,
Abavas Stirnu buka, Zebrus ezera Stirnu buka, Talsu Stirnu buka un Āžu kalnu
Stirnu buka.
Šoreiz par Garkalnes stirnu buku, jo līdz pārējiem
Bukiem vēl jānodzīvo.
Sākumam neliels video no Garkalnes ziņām (sāc
skatīties no 5'11") :
Protams, video tik krāšņi nevar parādīt pasākuma
gaisotni, to labāk piedzīvot pašiem, jo Garkalnes Buks bija tiešām
burvīgs.
Sākums bija saulains un patīkams. Ierodamies sacensību
vietā nedaudz pāri deviņiem no rīta ar lielu rezervi. Domājam, ka pārāk agri,
bet kā izrādījās esam tieši laikā, jo paspējam visu izdarīt bez lielas steigas
un burzmas - izņemam numurus (jo pēc 9:30 sāka veidoties paliela rinda, kas
beidzās tikai pāri vienpadsmitiem), paspējam apskatīt LR Armijas atvesto
ekipējumu (sk. bildes), izstaigājam visus tirdzniecības punktus un mierīgi
pārģērbjamies, viss mierīgi un paredzami, kad pēkšņi un sāka līt lietus ...  |
| Strong...strong...the strongest! *ekipējuma svars bez ūdens, ēdiena, spoguļa un lupukrāsas ~20kg. |
Jau ap desmitiem trīsdesmit lietus pieņēmās spēkā un
lija tik stipri, ka visi dalībniekiem nekas cits nepalika, kā slēpties zem
daudzajām tirdzniecības un organizatoru teltīs. Bija ļoti auksti un negribējās
iet laukā. Daži dalībnieki nestāvēja rindās, jo gaidīja, kad beigsies lietus.
Tāpēc arī starts aizkavējās... par četrdesmit piecām minūtēm.
 |
| starta vieta |
Iepriekšējā diena es uztaisīju diezgan spēcīgu
"carbo-loading" un sacensību dienā no rīta ēst man negribējās, tāpēc
brokastis es izlaidu. Tagad, stāvot zem Volkswagen baltās telts, es ļoti
nožēloju savu rīcību, jo kuņģis jau sāka dot signālus "man vajag paēst".
Starta gaidīšana man pārvēršas par ēdiena meklēšanas kvestu (eng. quest). Vēlos
dabūt želejas, bet Isostar telts jau ir ciet, TavamSportam.lv arī slēgts, es
atradu tikai žāvētus augļus, ko tirgoja kāda ļoti jauka sieviete. Viņa man
iedeva pagaršot kaltētus rabarberus, ābolus, dzērvenes, ķirbi un citus
gardumus. Nezinu, kā sauca viņas produkciju, bet bija ļoti garšīgi. Ceru, ka ar
šo enerģijas uzlādi pietiks līdz ēdināšanas punktam. Jau starta koridorā
uzzināju, ka mūs trasē nebaros. :( Tas nav labi. Želejas man līdzi nav,
apkārtējiem arī nekā nav. Varbūt nav tik traki, un sacensību laikā organisms
pāries uz "krājumu izmantošanas" režīmu, tad arī ēst nevajadzēs, jo
krājumu organismā ir daudz. Vismaz mēnesim pietiks ;)
Dažas minūtes pirms starta mūs apciemoja Cūkmens, kurš
teica ļoti ievēsmojošo runu par to, ka nedrīkst mēslot mežā. Tad mēs visi devām
zvērestu (video ir redzams), ka
mēs nemēslosim mežos un citās vietās, jo negribam būt cūkas. Domāju, ka šo
zvērestu jādod jau skolā, lai pabeidzot skolu jaunieši nepārvēršas par
pieaugušām cūkām. Pēc zvēresta Cūkmens deva mums startu un viss nosalušo ļaužu
pūlis devās pretī piedzīvojumiem. Starta vieta bija kalna paša apakšā. Pirmie
100m bija jāskrien pa smiltīm diezgan stāvā kalnā (attēla un video ir redzams
cik patīkams bija starts).
Skrienot pirmos desmit kilometrus, es vēl mēģināju
sasildīties. Skrēju ātri ar pulsu 165-175, bet kalnos gāju kājām, jo negribēju
zaudēt daudz enerģijas. Trases segums -
pārsvarā bija smiltis un minimāli meža taku gabali. Smiltis beidza nost
kājās, un tajā brīdī gribējās redzēt organizatorus un uzjautāt viņiem:
"Kāpēc? Par ko jūs mūs tā nemīlat?". Tā sajūta, kad tu jau vairākus
kilometrus skrien pa smiltīm, skaties priekšā un redzi kalnu, protams
smilšainu, un aiz kalna citu skrējēju muguras, kuri virzās uz priekšu, protams
pa smiltīm. Tad tu saproti, ka beigas nav tik tuvu kā tu vēlies, bet izdarīt
neko nevari.
Un ko darīt, ja ēst gribās, bet līdz finišam vēl
četrpadsmit kilometri? Zemāk ir bilde, kur redzama atskaite par "energy
consumtion", jeb enerģijas patēriņu no mana MovesCount konta.
 |
| Enerģijas patēriņš trases laikā. Sarkanais - max enerģijas, dzeltenas - min enerģijas. |
 |
| Always keep on smiling, no matter how tough things get |
Kā redzam bildē, enerģija visvairāk tika patērēta
pirmajos sešos kilometros, tad ar laiku enerģijas patēriņš samazinājās, jo
samazinājās enerģijas krājumi un organisms bija ieslēdzis "save - up"
režīmu. Ap astoņpadsmito kilometru, kad bija trešais dzirdināšanas punkts un
mēs (lūši) skrējām prom no stirnām, es jau biju tā izbadējusies, ka vienīgā
doma bija "kur dabūt ēdienu?". Atcerējos, ka dažreiz var arī egles skujas pagrauzt. Izdomāju, ja paliks
pavisam slikti, tad provēšu egles. Atskrienot uz ceturto dzirdināšanas punktu
(ap divdesmito kilometru), ieraudzīju mednieku desiņas. Rodas neaprakstāma
prieka sajūta - es esmu izglābta! Un, protams, pēc tam, kad uzēdu desiņas,
organisms ne uzreiz saprata, ka viņam tās jāpārstrādā, līdz ar to nākamos 500-600m metrus man bija ļoti
grūti skriet. Laikam jau labāk ēst ātros ogļhidrātus, bet izvēles man nebija,
vai nu skujas, vai desiņas. Domāju, ka desiņas ir labākas par skujām ;) Tālāk
jau skrējās viegli. Sāku apdzīt vienu, otru, trešo puisi. Tad mani apdzina meitene,
tad es apdzinu meiteni, tad atkal apdzinu puisi. Protams, ātrums nebija liels,
un kalni tik viegli kā sākumā nepadodas, bet arī nebija tik grūti kā plānoju.
Bija brīdis, kad vēlējos, lai man būtu iespēja nogriezt kājas un pielīmēt
jaunas, spēka pilnas :) Taču izrādījās kā manējās arī kalpo tīri labi, jo aizveda mani līdz veiksmīgam finišam. Vēl pirms starta, stāvot zem telts, es plānoju
noskriet distanci ~3h 30min, jo pieļāvu
lielu iespēju, ka diezgan daudz
iešu ar kājām, jo piedalīties divās sacensībās nedēļā nav viegli. Bet, man par
pārsteigumu, manas kājas mani nepievīla – sasniedzu finišu 2h 58min, sanāk, ka
izskrēju no trim stundām, jeb par 30 min ātrāk kā sākumā tika plānots. :)))
 |
| pēc finiša finiša atpūšamies un salstam |
Buka organizatori bija sagatavojuši ļoti smukas medaļas. Taču laiks neļāva atslābt un izbaudīt manu mazo uzvaru,
nācās atkal salt. Skatīties
apbalvošanu, just līdzi un salt.
Tomēr šis skrējiens bija tā
vērts. Lietus, vējš, smiltis, purvs (ap divdesmit pirmo km), slapjās kājas un
aukstums, nav iespaidojis pozitīvas atmiņas par sacensībām.
P.s. pēc sacensībām vislabākais atjaunošanas veids:
bezalkoholiskais alus + labs veselīgs miegs ;)
 |
| pelnīta medaļa |
