true story about life, fitness, fun: 2014-04-27

"There are no pleasures in a fight but some of my fights have been a pleasure to win.*" - Muhammad Ali
*Nav nekādas baudas manās cīņās, bet daži no tiem ir patīkami uzvarēt.

Šī ir stāsta otrā daļa. Tieši izbraukšanas dienā sākās viss gardākais moments. Kā jau apzinīga būdama, es somas krāmēt uzsāku jau pāris dienas pirms izbraukšanas. Uz izbraukšanas dienu, man bija palicis tikai: frizūra, manikīrs un sagriezt ābolus. Pēc darba es nesteidzīgi atbraucu mājas, izskrēju ~5km, sagriezu ābolus, pārbaudīju vai visas mantas ir saliktas un, vai pase arī ir paņemta. Sāku veidot frizūru un taisīt manikīru. Pie reizes arī ar draugu runāju caur skype. Tad atskanēja telefona zvans. Zvana nepazīstams numurs. Pacēlu un tur vīrietis man prasa, ''Cik tālu esat jau tikusi?'' Es atbildēju: " Mājas." un, tad viņš teica: "Darja, Tev jau jābūt pie Origo. Autobuss Tevi jau gaida!" Es viņam atbildu, ka izbraukšana ir desmitos un man vēl ir laiks. Vīrietis atbildēja: "Astoņos!" Skatos pulkstenī, vāks! Jau ir astoņi! Man mati slapji, uz nagiem vēl svaiga nagu laka. Sāku meklēt taksi. Pie reizes arī brīdināju par neizbēgamo kavēšanos, jo savādāk nu nekādi vairs nevaru paspēt ierasties uz astoņiem. Zvanu taksometru firmām: vieni saka, ka jāgaida 15 min, citi 20 min. Brrr...! Kur nu vairs gaidīt?! Sazvanījos ar Baltic Taxi, un tie man atbild: "2 min." Es domāju: "Nevar būt! Laikam joko!" Nē, tiešām, pēc pāris minūtēm atskanēja zvans: "Taksi nr. XX jūs jau gaida" Izskrēju, tiešām gaida! Pie kāpņu telpas. Baltci Taxi malači! Operatīvi mani nogādāja pie autobusa par nepilnām sešām minūtēm :)) Atbraucu, atvainojos par kavēšanu. Man teica: "Nekas traks. Mums vēl viena meitene jāgaida." Labs! Vēl paspēju aizskriet pēc ūdens un gardumiem. Tā lūk sākas brauciens.

Pirmā apstāšanas vietā bija Krakova. Gandrīz turpat, kur pagājuša brauciena laikā mēs nakšņojam. Laba pilsēta. Protams, smukāka ir pavasarī nekā ziemā Skrienot pa Krakovas parkiem, pamanīju vāveres un netīrās ielas. Kāpēc Rīga mums ir tīra pilsēta, bet vāveres pie mums nedzīvo? Varbūt vajag sacūkot parkus? Domāju mūsdienu jaunatne labprāt piekristu šai idejai! Nākamajā dienā devāmies uz Vīni. Brauciena laikā jau no paša sākuma mans kuņģis diezgan slikti uzvedas. Bastoja, streikoja un ka savādāk pievērsa sev uzmanību. Polijā nopirku viņam ogli, zāles un pastiprinātu uzmanību. Nekādas pozitīvas atdeves nesagaidīju. Kāpēc viņš tā?

Vīnē mēs iebraucam pēcpusdienā. Vēl bija gaišs. Daži devās pastaigāties, pavakariņot un sarīkot ''pasta party''. Man nācās atteikties un cerēt uz to, ka apēdot makaronus, es uzkrāšu enerģiju un jau rītdien jutīšos labāk. Neteikšu, ka ļoti pārdzīvoju paliekot viena. Sagatavoju kreklu, sakārtoju drēbes, domas un bija jau laiks doties pie mierā. Zināju, ka rītdien diena sāksies jau no 5:00.

starta paka

Protams, rīts ļoti iepriecināja: vēss laiks, saule, bagātīgas brokastis (žēl kā nevar visu izēst, bet vismaz varēju apēst svaigi ceptas baltmaizītes ar džemu ). Visi kopā kā viena liela ģimene, vai bērnu dārza audzēkņi, vai skudru bariņš, mēs devāmies uz startu. Starta zonā ierodamies 2 - 2,5 stundas pirms starta. Patīkamais vēsums vairs neliekas tik patīkams. Var jau iesildīties, bet zaudēt enerģiju negribas. Skatoties kā vīrieši pārģērbjas un smērējas ar sildošo smēri, man palika vēl aukstāk. Stundu pirms starta, ar meitenē dodamies uz mantu glabātuvi, lai laicīgi nodotu mantas. Pasākumā solījās būt vairāk nekā 40 000 dalībnieki, šī iemesla dēļ starta zona izstiepjas vairāku simtu metru garumā. Kamēr gāju līdz beigām (mantu glabātuvei), paspēju iesildīties. Iepriecināja iesildīšanas pasākums, kuru vadīja austrieši - olimpieši. No malas izskatījās līdzīgi kā Sindija Krouforde kādreiz no TV ekrāniem vadīja aerobiku.

šausmīgi auksti!

Mantas nodotas un, lai nenosaltu pirms starta, mēs sāniski/ pamīšus/ rāpojot/ atmuguriski/ lēkājot, devāmies uz savu koridoru. Man prieks uzzināt, ka es piederu pie otra starta koridora 2.BMW (HM time 1:30 - 1:45), tātad ir cerības uz kāroto "no 110min". Koridorā notika visjautrākais pasākuma brīdis. It kā visi saspringti, bet arī atslābināti. Anete, Juris, Lauma, Edgars, Vizbulīte un es jokojam un trakojam kā īsti dzīves baudītāji. Nedomājot par to, kas mūs sagaidīs pēc dažiem mirkļiem. Vēl nekad pirms starta man nebija tik jautri! Paldies jums! Iepriecināja arī organizatori. Pirmā lieta, elitei starts tiks dots minūti pirms mums. Uzreiz rodas doma galvā par to, ka elites sportisti (kenijieši) ir pirmā koridorā, aiz viņiem ir tukšums (kur īsi pirms starta novieto būri ar tīģeriem) un tad nāk parastie normālie ļaudis. Fiška ir tāda, atskan šāviens, palaiž kenijiešus, tad tīģerus... tad nogaida kādu mirkli un palaiž pārējos. Kenijieši skrien ātri, jo nevēlas būt apēsti. Protams, ik pa laikam kāds pazūd, bet kas izdzīvo uzvar maratonā Vecais labais joks: "skrien divi džeki. aiz viņiem ir tīģeris. Viens skrien pa priekšu, bet ne uz pilno klapi. Otrs aiz viņa saka: "kāpēc Tu neskrien ātri. Tīģeris taču var mūs panākt?!" Pirmais atbild: "Man nevajag skriet uz visu ātrumu, man vajag skriet tikai ātrāk par Tevi " Otrā jaukā lieta, ko sagatavoja organizatori, bija dalībnieku pārstāvēto valsts nosaukumi. Pirmais vilnis - tikai nosauktas 6-8 valsts, otrais vilnis tikpat daudz, un Latvijas starp tiem nav. Sākam jau pie sevis burkšķēt: "Kā tā? Mēs taču esam šeit utt.!" Iestājas klusums, un atkal sāka saukt valsts. Kā pirmo MŪSU VALSTI! Jāāaaaaa! Forši! Lai visi dzird, ka mēs esam šeit! Tā lūk, prieki beidzas, un sākas atpakaļ skaitīšana. Hop! Palaiž kenijiešus (ar tīģeriem). Minūte vēlāk palaiž arī mūs. Ilgais ceļš līdz čipa starta līnijai un sākas piedzīvojums. Pirmais kilometrs labi, otrais arī. Daudz cilvēku, atbalstītāju, mašīnu. Smuka aleja, mūzika, krāsainais reklāmas un skrējēju krekliņi. Jūtos perfekti. Sestais, septītais km... sākas krastmala un skats uz veco pilsētu. Astotais, devītais kilometrs viss iet pēc plāna. Un tad, negaidīts pārsteigums no aizmirstā vēdera. Sāku skaitīt attālumu līdz tuvākai plastmasas būdiņai. Pirmā ir aizņemta. Otrā arī. Vienpadsmitais kilometrs, priekšā vēl visa mūžība! Lai man netraucētu HP vai ātruma radītāji, es pulkstenī nomainīju ekrāniņu uz "workout celebration" (cik šampānieša glāzes es drīkstu iedzert pēc treniņa), pateicoties Suunto astoņu ekrānu iespējam, tur var uzstādīt viss kaut ko. Ieskrējām pilsētā, un uzreiz sākas krastmala. It kā smuks skats, bet es vēlētos redzēt tikai divus burtus un lai pie tiem neviens nestāvētu, taču nevaru tos atrast. Trīspadsmitais, četrpadsmitais... piecpadsmitais kilometrs, joprojām nekā. Pie sevis nodomāju: "Ja izdzīvošu līdz deviņpadsmit ar pusi, vairs divus burtus līdz finišam nemeklēšu." Atceros, ka pa ceļam bija ūdens, bet es nedzēru. Baidījos, ka vairs nepalīdzēs un liekā apstāšanās var ne visai pozitīvi ietekmēt radušos situāciju. Redzu ciparus viens un astoņi, un sāku smaidīt. Ieslēdzas labs noskaņojums, jo vairs neko mainīt nevar! Mēģinu dziedāt līdzi dziesmām, kas skan austiņās. Cilvēki baisi reaģē. Izslēdzu savu ''privāto karaoki''. Skatos pulkstenī 19,86 km. Beidzot! Beidzot drīz sasniegšu finišu, kur vairs nebūs rindas! Skrienam no kalna lejā un redzu, divi un nulle. Smaidu un priecājos. Sāku gatavoties lēcienam. Skrējēji sadalās: pa labi, tie kuri jau apskatīja pilsētu un ekskursiju vēlās beigt pie divdesmit pirmā km. Un, pa kresi tie, kuriem pietrūka dabas un pilsētas skati, tie nolēma vēl pāris desmit km pariņķot apkārt. Protams, es ar pirmo grupu. Es pa labi! Ieskrienam pilī, smuks sarkans paklājs un jau redzama čipa finiša zona. Ātrāk paskriet nevaru, kaut arī ļoti vēlos. Šķērsoju finišu ar laiku 1:50!

Neticami! Tiešām es pēc vienpadsmitā km vairs neticēju, ka varēšu izskriet no divām! Kļuvu ļoti priecīga un lepna ar sevi. Pacēlu degunu un ātri atcerējos par vienu lietu... Visas problēmas atrisinājās, medaļa uz kakla un vēss ūdens rokās Mierīga gaitā devos pēc mantām.

godīgi nopelnīta!

Vakarā mūsu skrējēju klubiņš sapulcējās, lai papļāpāt par dzīvi un sasniegumiem šīsdienas pasākumā. Bija prieks, kā mūsu rindās bija arī elites sportisti, kas stāvēja kopā ar kenijiešiem. Laikam jau tīģerus viņi nemānīja... acīm redzot arī nebija. Tikai mūsu trakajās starta fantāzijās! Pēc pasēdēšanas aizgājām uz jauko kafejnīcu, lai pateiktos savam organismam par prieku, ko viņš mums ir sniedzis.

tā izskatās finiša zona nakamajā dienā.

Nākoša diena bija veltīta brīvai pastaigai pa Vīni. No paša rīta es, kā vakardienas ne uz pilno atdevi skrējis skrējējs, nolēmu paskriet rīta rosmi. Modinātāju uzliku uz 6:30 un domāju kā līdz 7:15 - 7:30 paspēšu izskriet. Tā arī bija, pamodos, klusiņām saģērbos un gāju skriet. Uz ielām bija dīvaini maz cilvēku. Nolēmu kā austrieši ir sliņķi. Noskrēju savus 4 km ar vingrinājumiem un atgriežos numuriņā. Meitenes jau bija pamodušās, es viņam izstatīju par skrējienu. Dace man jautāja, pēc kura laika es lieku modinātāju. Es teicu, ka pēc vietēja. Viņa atbildēja: "Pēc vietēja tagad ir 6:45." Kas??? Sanāk, ka mans pulkstenis nebija automātiski pārgriezis laiku un es cēlos pēc mūsu 6:30, tātad Austrijas 5:30. Re, kāpēc nebija cilvēki uz ielām! :))) Nu ko darīt, skriet vairs neiešu. Aizgāju, nomazgājos un mēs devāmies uz gardām brokastīm.

dažas lietiņas vēl nav savāktas...piem. VIP zona :)

Pa dienu paspēju izskriet visu Vīni. Mani fascinēja šī pilsēta! Bezgalīgi smukas mājas. Jūtams barokas noskaņojums ar rožu notīm. Es varēju mūžīgi ilgi staigāt pa Muzeju kvartālu, sēdēt parkā pie Rathaus un baudīt dažādas kafijas ar Vīnes ābolu štrūdeli vietējas kafejnīcās. Vīne mani pārņēmusi ļoti pozitīvi un omulīgi. Ļoti vēlos tur vēl reiz atgriezties, bet uz ilgāku laiku!