Trīs burtu diagnoze, ko piedzīvo 90% skrejēju.

DNF

DNF	Did Not Finish (racing)
DNF	Duke Nukem Forever
DNF	Digital National Framework (UK)
DNF	Dungeon and Fighter (video game)
DNF	Do Not Forget
DNF	Does Not Follow (mathematical proofs)
DNF	Dynamic No Fins (swimming)
DNF	Domain Name Forum
DNF	Data Not Found
DNF	Digital Noise Filter
DNF	Danmarks Nationale Front (Danish: Denmark's National Front)
DNF	Disjunctive/Disjoint Normal Form
DNF	Down 'n Floundering (racing)
DNF	Second Disjunctive Normal Form
DNF	Domain Name Finder
DNF	Did Not Find
DNF	Does Not Function
DNF	Dominant-Negative Form (genetics)
DNF	.NET Framework (Microsoft)
DNF	Defense Nuclear Facilities
DNF	Do Not Freeze (USAP)
DNF	Dynamic Network Factory, Inc.
DNF	Do Not Fix (software bug)
DNF	Deschutes National Forest (Oregon)
DNF	Do Not Fax
DNF	Deep Neck Flexor
DNF	Do Not Forward

 

Ja no visā saraksta man būtu jāizvēlas tikai vienu frāzi, tā būtu

DNF	Do Not Forget.

Toties šoreiz man nebija jāizvēlas, jo izvēle tika izdarīta mana vietā - Did Not Finish. Trīs burtu diagnoze, ko ir piedzīvojis gandrīz ikviens skrējējs. Ja šo burtus apskatīta katru atsevišķi, sanāks diezgan pozitīva ziņa:

Did - darīts, izdarīts. Jap, šīs sajūta ir pēc katrā speed work vai garā svētdienas skrējiena.

Not - līdzīgs "nē". Nē, nebija sāpes. Nē, trase bija viegla...utt. Arī šo vārdu var pielietot pozitīvi.

Finish - o! šīs vārds daudz ko nozīmē. Finišs ir prieks, sāpe, dusmas, asaras, laime, uzvara utt. tas ir daudzkrāsainās emocijas, ko nevar izteikt ar vienu vārdu.

Trīs vārdi kopā - Did Not Finish (nav finišējis), nozīmē tikai vienu - sāpēs, asaras, lielās pārdomas un vēl ilgāki un rūpīgāki treniņi.

Mani šie trīs vārdi ir piemeklējuši Kuldīgā, kad es biju gatava skriet kā TempaTūrētais uz 2:00. Nekad nezini ko tev liktenis ir sarūpējis.

Parasti jau sezonas sakumā tiek sadalīti TT laiki un skrējieni. Tad tu uzzini, ka esi tās laimīgais un varēsi skriet kā TT kāda no skrējieniem. Tu sāc plānot savu sezonu īpaši rūpīgi, pielāgojot laikus ap šo skrējienu. Vismaz tā daru es, jo vienreiz jau dabūju pa dibenu, par novirzīšanos no laika un vairs šo kļūdu atkārtot nevēlos. Tātad, uzzināju par šo TT iespēju jau maijā, saplānoju savu jūniju, jūliju un augusta sākumu tā, lai uz šo skrējienu es būtu gatava skriet ar vienādu ātrumu visus 21km, jeb divās stundas. Nekādi sarežģīti treniņi, nekāds PB skrējienos jūlijā un augustā. Nekāda asins nodošana un tamlīdzīgi pasākumi, kas varētu novirzīt mani no mērķa, sagatavošanas laikā nebija piedzīvoti . Tāpēc īsto iemeslu, kāpēc tieši Kuldīgā mani piemeklēja DNF, es nezinu.

Sacensību rīts bija saulains. Mēs ar vīru izgulējāmies, pabrokastojam un devāmies pie draugiem, lai kopā brauktu uz šo pasākumu. Ceļš arī bija labs, saulains un jautrs. Atbraucam mēs laicīgi un pārkošanas vietu arī atradām diezgan ātri. Es uzreiz aizgāju sameklēt pārējos TT, lai dabūtu kreklu un balonus. Tā kā es telefonu aizmirsu mašīna, pa ceļam jau paspēju pazaudēt vīru, draugus un sameklēt TT arī īsti labi nesanāca. Vienīgais pavadonis bija reģistrācijas telts, pie tās es arī tusējos. Pie tās es arī atradu vīru, draugus un TT :) Kā saka: "tikšanas vietu mainīt nedrīkst". Parasti to saka, kad pirms starta tiekas pie WC, bet arī manā gadījuma visi tikās vienuviet. Dabūju kreklu, numuru un kopā ar pārējiem TT aizgāja gatavot balonus. It kā laiks solījās būt karsts, tāpēc es palūdzu vīram atnest man cepuri, lai kaut kā pasargātu sevi no pārkāršanas. Tuvojas starts, baloni jau gatavi un notiek pēdēja fotografēšanās. Visi smaida un priecājas, jo Kuldīgas trase parasti ir viegla. Tā viena no retajām plakanajām trasēm. Es arī nejūtu nekādu diskomfortu, jo skrējieni ir bijuši arī karstākā laikā. 

Aizgājām uz startu. Atvados no vīra (viņš ir ātrāks, tāpēc parasti stāv tuvāk startam), sameklēju pareizo vietu - starta zonas beigās :) atradu savu TT pārinieci Inesi. Trīs, divi, viens...starts!

Visi nēsās kā traki. Nesaprotu kāpēc mēs skrienam tiem līdzi. Mēģinu pierunāt lai skrienam lēnāk, jo mums priekšā vēl divās stundas. Inese paskaidro, ka mēs bijām tālu no starta, un kopējais laiks, ko mums vajag uzdzīt, ir 40 sek. Teicu, ka nevajag to darīt pirmajos piecos kilometros, bet lielā trokšņa dēļ pāriniece mani nesadzirdēja. Cenšos neatpalikt, toties pirmais km gandrīz "no piecām" neko labu nesola. Jūtos dīvaini, it kā spēks vēl ir, bet kājas neklausās. Burzma turpinājās arī otrajā kilometrā. Daudz skrienam pa atklātu sauli, tas man nepatīk. Es izdomāju, ka otro apli noteikti jāskrien ar "slapju galvu", jāuzlej sev virsu aukstu dzeramo ūdeni. Trešā kilometra sākumā sapratu, ka pulss ir pārāk augsts un turpināt šādā tempā es vairs nevaru. Teicu Inesei, ka šādu tempu uzturēt nevaru, mēs pārāk ātri skrienam. Viņa teica, ka pēc diviem km būs jau otrais aplis un tad viss būs kārtībā. Skatos uz pulksteni un sapratu, ka līdz otrajam aplim nenovilkšu. Mums blakus skrēja Mareks, ar savu mazo sportisti ratiņos. Uzprasīju, vai viņš var neoficiāli, bet ātri pārņemt manu TT (kreklu ar baloniem) un turēt tempu uz 2:00. Viņš piekrita, bet teica kā krekls viņam būs pa mazu. Domāju gan :), tāds liels, smuks skrējējs, sieviešu S var uzvilkt tikai uz kakla. Man izvēles nav, atdevu kreklu. Novēlēju labu ceļu un izstājos no skrējiena. Sāka griezties galva, es apsēžos uz zāles. Neko nedzirdu, tikai redzu kā kāda sieviete man lej virsū ūdeni, otra sieviete kaut ko prasa. Nesaprotu ne vārda, toties sapratu, ka man jāiet zem jumta, man jāslēpjas ēnā. Laipnās sievietes mani pavadīja uz kafejnīcas terasi. Atnesa man vēl ūdeni. Padzēros un sāku nedaudz dzirdēt pasauli. Pienāca policists un piedāvāja mani aizvēst uz slimnīcu, es atteicos. Baidījos, kā garām skries vīrs un redzēs kā policija mani savāc. Viņš noteikti pārdzīvos. Pa šo laiku sāka parādīties elites sportisti, kas skrien jau otro apli. Nodomāju, ka nedaudz pasēdēšu un aiziešu uz startu pati. Izrādās, policists izsauca ātro palīdzību, jo redzēja cik sliktā stāvoklī es biju pirms mirkļa. Atbrauca ātrā palīdzība un bez liekām pārrunām ievilka mani iekšā mašīnā. Labi, ka neviens no pazīstamiem skrējējiem to neredzēja. It kā viss ir kārtībā. Es teicu, ka pati aiziešu uz startu. Man aizliedza un teica, lai es atpūšos un nekur nesteidzos. Atbrauca otra ātrās palīdzības ekipāža, kas arī aizveda mani uz slimnīcu. Pirmā ātrā palīdzība, bija trases palīdzības mašīna, tāpēc vest uz slimnīcu mani nevarēja. Ja es to zinātu iepriekš, varētu arī aizmukt, bet neziņas dēļ nonācu slimnīcā. Atveda mani ātri. Tad jau trase ir kaut kur netālu no slimnīcas. Diezgan operatīvi tiku nogādātā palātā, kur gulēja vēl viena meitene. Uzlika man fizioloģisko šķidrumu, introvenozi. Pēc neilga laika atveda trešo meiteni, bet ne pie mums. Viņu aizveda kaut kur tālāk, laikam bija traģiskāks gadījums. Mana kaimiņiene izrādījās jauna, līdz 14 gadu vecā skrējēja no Daugavpils. Uz Kuldīgu viņa atbrauca kopā ar treneri. Parasti viņa skrien uz stadionā 100 vai 200m, izdomāja izmēģināt savus spēkus uz asfalta un ātrā palīdzība viņu savāca jau otrajā kilometrā. Pa dibenu vajadzētu iedot viņas trenerim, kurš ļāva tik jaunai un nepieredzējušai skriet tik garu gabalu šādā kārstāmā. Atnāca ārste un sāka mani aptaujāt: ka jūtos? vai man tā bieži sanāk pavizināties ar ātrajiem? Cik gadi? Kā es tikšu mājas? Un kā var sazvanīt manus pavadoņus? Pēdējie divi jautājumi bija visai pagrūti. Pirmkārt, es nezinu kur es atrodos. Zinu, ka Kuldīgā, bet kur tieši nesaprotu. Sanāk ir jāzvana vīram vai draugiem. Man telefons ir mašīnā, no galvas vīra numuru nezinu (tas nelaimīgais numurs ir tik grūts - divi, septiņi (vai deviņi), četri, seši, pieci...ai! murgs, ne numurs). Draugi arī ir uz trases un arī viņu numurus es nezinu. Tad neko. Pagulēju stundiņu un palaida mājās. Ziniet, mani jau palaida, bet to nepilngadīgo meiteni vēl atstāja. Bija tik interesanti iet prom, kad aiz pieņemšanas loga, kur ir iespējama tikai ieeja, uz tevī skatās ar lielām un cerību acīm. Apsoliju sameklēt meitenes treneri un pateikt, ka viņa ir slimnīcā. Drošībai paņēmu viņas numuru. Izgāju no slimnīcas ārā, jutos diezgan labi. Man paveras kluss un mierīgs skats - kur es esmu? Atradu lielceļu un izdomāju iet pa labi, jo esmu jau precēta un pa kreisi iet nedrīkst. Gāju un domāju -kā es atradīšu starta zonu? Negaidīti ieraudzīju puisi ar medaļu un finiša maisiņu. Sapriecājos :) Sapratu kur iet - tur, no kurienes cilvēki nāk ar medaļām. Diezgan ātri atradu finiša zonu. Uzreiz sastapu  vīru. Ieraugot manu, ar marli pārklāto roku, viņš sāka uztraukties. Pluss es vēl biju sporta krūšturī, tātad bez krekla. Prasa, kur biju. Es atbildēju, slimnīcā un aizskrēju uz skatuvi, lai vadītājam lūgtu palīdzību nelaimīgas meitenes trenera meklējumos. Treneris ātri noreaģējis uz ziņu un aizbrauca uz slimnīcu. 

Es jūtos laimīga, ka esmu palīdzējsi. Toties jūtos nelaimīga par to, ka tagad dabūšu pa dibenu. Izstāstīju vīram un draugiem par slimnīcu. Nomierināju, ka man nekas nesāp, tā bija tikai pārkāršana. Diezgan skeptiski vīrs uztvēra informāciju par to, ka nākamreiz apsolījos neskriet šādā karstumā. Es saprotu viņa raizes, es arī sev uz visiem 100% neticu. Vienkārši nākamreiz gatavošos rūpīgāk un pie starta tik ātri neskriešu! Viss ir jādara mierīgi un ar prātu.

TT kreklu man Mareks atdeva. Paldies viņam milzīgs par to, ka ir noturējis tempu. Marek, tu esi foršs! Paldies arī tām divām sievietēm, kas palīdzēja man atrast ēnu un iedeva tik vajadzīgo ūdeni (diemžēl, pati viņiem paldies pateikt es nepaspēju).

Lai nu kā bija, tā bija vajadzīga mācībā. Kārtēja mācība nesteigties un klausīt savu organismu. Man paveicas, man nebija tik drausmīgi cik Ušakovam. Toties DNF paliek "nav finišejusi" un nākamreiz ir jāpadomā gan par  gaidāmo laiku (jāieskātās meteo.lv), gan par sajūtām, gan arī par sagatavotību.

Nevienam nenovēlu piedzīvot DNF, bet no tā pasagāt sevi pīlnībā arī nevienam neizdosies.

Jāskrien ar aukstu prātu, nevis karstu sirdi ;)