p.s.raksts tapis divas dienas pēc sacensībām.
Pasākums noslēdzies, bet sāpes kāju muskuļos tikko parādījušies.
Turpinot iepriekšēja rakstā uzkurināto intrigu, vēlos pateikt kā es tiešām reģistrējos 38km distancei. Morāli es biju pilnīgi gatava šim grūtam darbam. Fiziski es biju gatava jau pēc "prikolīga skrējienā" (aut.prim.: Priekuļu treils 24km +1160m).
Pirms devos komandējumā uz Parīzi (6 dienu garajā izstāde), es sev apsolīju ka nopirkšu jaunā un noderīgas skriešanas fīčas, protams, ja noskriešu visus 38km :) Jaunā smukā mugursoma un ziemas jaka neļāva man mierīgu gulēt visu nakti pirms prom braukšanas. Atbraucot, sapratu kā sapņu saturs mainīsies, jo darbs izstāde ir tiešām nogurdinošs. Katru dienu pusdeviņos no rīta iekāpjam autobusā un deviņos vakarā esam atpakaļ viesnīcā, toties dažas reizes man izdevās paskriet :) Pirmās divas reize skreju bez kartes, vadoties pēc intuīcijas, noskrēju kopā ~10km, taču trešajā reizē paķēru līdzi GPS karti telefonā un apmaldījos :(... kā rezultāta lieki 2km pa Parīzes ielām ir nočapoti. Kopēja kilometrāža ~16-17km, nav perfekti, bet tomēr kaut kāda sagatavošanas ir.
Mājās atbraucu ceturtdien vēlu vakarā un visu piektdienu nogulēju. Cerēju, ka spēšu atjaunot spēku un sestdien startēšu ka žiperīga stirna ^_^
Sestdien no rīta vispār negribēju celties, domāju kā silta gultiņa ir labāka par augstiem kalniem. Tomēr skrējēja gars uzvarēja un slinkums atstāja manu prātu.
Braucot kopā ar manas komandas biedriem (komanda " 4 buras" ), es prātoju vai tiešam 38km man šodien būs pa spēkiem. It kā uguntiņā acīs dega, bet vēss prāts to mēģināja nodzēst. "Skriet vai neskriet?" - lūk, šo jautājumu kaut vienu reizi ir sev uzdevis ikviens skrējējs.
Atbraucam. Izņemam numurus. Satiku dažus Noskrieniešus. Inga (kas parasti skrien garus gabalus un dabū pabūt uz pjedestālā) šodien dīvainā kārta izvēlas tieši 15k distanci. Analizējot savu stāvokli, nogurumu pēc izstādes, es aizgāju un... pārreģistrējos uz mazāko distanci. To es varu nosaukt - prāts mājās IR!.
šeit var apskatīt 2014. gada trasi: http://youtu.be/OEmWA-Tngg0 .
Man trase likās vieglāka par iepriekšējo divu gadu trasēm un laika apstākli arī bija labvēlīgāki nekā iepriekšējos gados. Zeme bija auksta, dubļu nebija un gaisa mitrums ļāva skriet bez dzeršanas diezgan ilgi. Neskatoties uz saviem sapņiem par jaku un mugursomu, es ne reizi nenožēloju kā pārreģistrējos, jo jau ap ~2,5km man acis vērās ciet un es saku aizmigt. Ap ~7km es ieraudzīju soliņus un nodomāju ka varētu nedaudz pagulēt, gan jau kāds atradis un pamodinās. Skriet uz/no kalniem nebija grūti, toties skriet monotoni pa plakano virsmu bija gandrīz neiespējami. Finišēju ar laiku 2h13, kas deva man 41. vietu starp 103 mana vecuma meitenēm. Nav slikti priekš "sleeping runner" :)))
Godīgi, trase man patika un kaut kur dziļi sirdī es tomēr ticēju ka noskriešu 38km, bet lai sapnis paliek nākamam gadam, jo sapni ir jāizpilda nomodā un ar prieku, bez jebkādam veselības komplikācijām, vai nē?
Tātad, SIGULDA, mēs ar Tevi noteikti tiksimies nākamgad!
