100km nedēļa ir daudz vai maz?

 Decembra sākuma iepazīnos ar vienu no labākiem skriešanas treneriem Latvijā. Runājam par skriešanu un dažadām distancēm: 400m, 800m, 1000m, 5000m, maratons u.c. Sarunas sākumā es pieminēju kā vēlos kārtīgi sagatavoties maratonam. Viņš pastastīja par savu skriešanas tehniku: treniņu ilgumu, intensivitāti uc. Stāstīja kā viņs trenē sacensībām. Treneris man ieteica skriet ap 100 kilometriem nedēļa, tad 80, tad 70, tad atkal 100. Godīgi, man viņu treniņi likas par skārbu. Taču pamēģināt skriet vairāk par 70k nedēļā es gribēju jau sen. Visu iepriekšējo gadu esmu skrējusi ne vairāk par 70 kilometriem nedēļā, tāpēc uzstādīju mērķi 100km/nedēļā, kā teica treneris.

Nedēļu izvēlējos vienu no labākām - atvaļinājuma otrā nedēļa, taču datumi bija bailīgie 31.12.2012 - 06.01.2013. Kurš cits gribētu skriet 100K svētku nedēļā? :)

Mans skriešanas grafiks:

31.12.2012: 10k no rīta, 6k vakarā + Jauna Gada sagaidīšana
01.01.2013: 20k koptreniņš
02.01.2013: 8k pa dienu
03.01.2013: 10k no rīta, 6k vakarā
04.01.2013: 10k no rīta, 6k vakarā
05.01.2013: 8k no rīta, 8k vakarā
06.01.2013: 8k pa dienu

Primā (jeb pirmā) diena:

Protams, pirmie 10 kilometri man padevas ļoti viegli. Drausmīgi gribējas skriet vairāk, bet zinu kā nedrīkt - zelta likums: sākumā pārpulējoties, var neaizkriet līdz finišam! Otrie 6k bija pēc Jauna Gada galda, grūti...tiešam grūti skriet kad kunģis ir pildīts ar salātiem, sieru un vēl daudz ko citu.

Otrā (jev ātrā) diena:

Koptreniņš izdēvas godam! Pirmie 4k bija visvieglākie. Tad mēs skrējam pa sniegu, ledu, šoseju un pļavu. Skrējiena sākumā man sanāca tēlot SuperMario, jo skrienot pa ledu bija augsti jālēc lai izvairītos no peļķiem. Bedīgi, bet SuperMario paslīdēja kāja un es nokritu. TOTAL: diviem ceļgaliem zilumi, vienam skrāpējums ar nelielu asiņu devu un skriešanas bikses ar caurumiem. Kopumā skriet nebija grūti, kaut arī temps priekš 01.01. bija diezgan ātrs - 5:50.

Trešā (jeb mirstīga) diena:

Gulēju gandrīz līdz pusdienlaikam. Bija grūti piecelties, jo konstatēju kā vakardienas skrējiens kajam īpaši nepatika. Rodas drausmīgs nogurums. Visērtākā poza bija jebkāda horizontālā, vertikāli stāvēt baidījos. Taču līdz pusdienam saņemos uz aizgāju apciemot Mežaparka iemitniekus... 8 kilometru, jeb 50min gara treniņa laikā nevienu neatradu, laikam Jauno Gadu cilvēki sagaidīja godam!

Ceturtā (jeb vieglākā) diena:

Nekas drausmīgs: noguruma nav, izgulējos labi! Piecēļos, paēdu, uztaisīju rītas rosmi un aizgāju paskriet 10K. Ar vakara skriešanu bija grūtāk. Jo tiešām (damn!!) tiešām grūti sevi izviklt paskriet otro reizi. Ar vairākam sevis pierunāšanas metodēm, man izdevas iziet laukā - tad bija vieglāk. Ka teica visforšākais orienterists - Edgars Bertuks: "Visgrūtākais treņinos ir apģērbties un iziet ārā." No sevis pielikšu:  Kad tu izgāji no mājām - atpakaļ ceļa nav - ir jāskrien;)

Piektā (jeb slimīga) diena:

No rīta konstatēju kā man ir temperatūra, dausmīgas iesnas un vēl kakls slikti uzvedas. Runāju ar draugu, viņš ieteica neskriet. Godīgi bija žēl tērēt noskrietos kilometrus...es taču apņēmos noskriet, tātad jānoskrien! Apģerbjos, izgāju ārā un sapratu, ka divas reizes paskriet nevarēšu...16K jānoskrien vienā gabalā! Nebija grūti, tikai nedaudz sapēja galva un iesnas mocija visu laiku...bet neskatoties uz šim neērtībām - skrejiens izdēvās godam! Vēl 16k nopelnīti.

Sestā (jeb ilgākā) diena:

Sarunāju skriet tandēmā, lai vieglāk skrienās. Pirmie 7k bija burrrvīgi, bet tas sākas atpakaļskatīšana. Nedomāju kā vaina bija kilometros, vai jau esoša nogurumā. Vienārši ātri gribējas tikt pie 100k nedēļā. Es jau iztēlojos, kā noskrienot 100K lekāšu no priekiem un dzeršu b/a šampanieti ar abolu garšu :))Laikam tāpēc laiks vilkas tik ilgi...brrr...bet kopāmija bija laba un noskriet izdevas bez ņaudāšanas un sevis-mierināšanas :)

Septītā (jeb fast-last) diena:

Ja no rīta mans organisms atsākas no treniņa. Kaut ari bija palicis mazāk par 8K, es nekādīgi nevarēju sevi pierunāt iziet ārā. Ko es tikai nedarīju: klasījos mūziku, skatījos motivational bildes, meklēju jaunās smukas drēbes maratonam, runāju ar draugu. Un tieši draugs mani izglāba - viņš novadīja mani no 0.00km līdz pedējam kilometram. Bija grūti, jo biju vilinājusies savās kājas. Kā var pie HR 140 skriet ar ātrumu 6:40min/km ?? Es taču gribēju ātrāk, bet diemžēl nevarēju, jo kājas neļāva. No paša pirmā līdz pedējam astotam kilometram nebija jūtams nogurums tāds, kāds tas bija mirstīgāja dienā. Pēc skrējiena iedzēru bērnu b/a šampanieti un jūtījos damn! labi :))

Šo postu rakstu jau 07.01.2013, jeb nākamajā dienā. Uzreiz teikšu, liela noguruma nav, kājas jūtas labi, bet skriet vēl negribas. Domāju ritdien vēl atputīšos un parīt jau atkal būšu skrējieju pulkā!

P.s. treneris, kas bija pieminēts šī raksta sākumā, uz manu ziņu par 100K atbildēja vienkārši: "100k tas labi...tu taču biji vēl saslimusi. Tagad jāapušas, domāju nākam nedēl pietiks ar 80k, tad var palielināt līd 85-90k."  O.o WTF? biju šokā!! Atkal jāskrien pāri 60k...nu es atputīšos ar saviem 30K un tad redzēsim ko tālāk darīt ;)