Pirmā daļa: gatavošanas estētiskam baudījumam ar ātruma pāzīmēm

"Success is not final, failure is not fatal: it is the courage to continue that counts.*" - Winston Churchill

*Uzvara nav beigas, neveiksmes nav fatālas: tikai drosme turpināt ir īsta rakstura pazīme.

Pagājuša gada pēcBratislavas maratona mēs iebraucam Vīnē, kur guvām tiešām estētisko baudījumu. Vecās un smukās mājas, vairākas pilis, dārzi, muzeji... Tādu smuku pilsētu es nekad vēl nebiju redzējusi. Parādās doma braukt uz šo pilsētu paskriet, jo šajā pilsēta tiek rīkots zelta līmeņa maratons. Pēc dažiem mēnešiem, novembrī no Ventspils Maratona kluba es saņēmu piedāvājumu braukt uz šo pasākumu. Nu gan es biju priecīga! Smukā pilsētā jābūt smukam skrējienam! :)

Gatavoties sāku no janvāra. Lielās slodzes darba dēļ mans treniņplāns bija no 40/60/80km nedēļā samazināts līdz 30/40/50. Pa starpām iefiltrējas arī spēka vingrinājumi zālē un skriešana uz skrejlentes. Tieši skriešana uz lentes ir viens no tiem jautriem pasākumiem, es kā kaut cik pieredzējis skrējējs skrienu no 30 - 120 minūtēm, toties vairums no apkārtējiem skrejlentei velta ne vairāk par 10 min. Februārī notika mans pirmais pusmaratons skrejlentes. Negaidīti, bet diezgan viegli padodas 21 km skriet uz vienas vietas ar daudz dažādiem cilvēkiem. Tas diezgan jocīgi: tu skrien, cilvēki atnāk un skrien tev līdzās, tad ar lielām acīm skatās uz tavu laiku, tad, protams, tevi pamet un atnāk citi. Pat parunāt nebija ar ko. Tikko tu jau pierodi pie šī cilvēka, tad pēkšņi viņš pazūd. Bet vislabākā sajūta bija tieši skrējiena beigās. Pēc nedaudz vairāk kā 120 minūtēm pavadītām uz skrejlentes, tu jūties, (pat nezinu kā to aprakstīt) laikam, kā zelta zivtiņa akvārijā. Liels dullums galvā, kājas neklausās un visapkārt ir tik pazīstams, ka var staigāt ar aizvērtam acīm.

Protams, šogad neizpaliku arī bez lieliem 30k skrējieniem. Domāju, visi labi atceras smuko un silto martu. Neticējām savām acīm, ka tik agri var atnākt pavasaris. Interneta klaiņoja joks: "Зима в этом году молодец. Пришла поздно, ушла рано. Вообще никаких претензий." Aha... tā arī bija līdz 16. martam! Tajā dienā man bija paredzēts 35km garš skrējiens. Zinot, ka daba mani ļoti mīl un dara visu lai palīdzētu man sagatavoties, tāpēc tieši šajā diena bija drausmīgs negaiss! Es palūdzu manam uzticamam draugam mani pavadīt uz riteņa. (piebilde, lūdzu es pāris nedēļas pirms bija zināmas precīzas laika prognozes :)) Mēs sarunājam, ka izbrauksim no rīta plkst. ~11:00. Un kā parasti, laika apstākļi sāka bojāties jau dienu iepriekš. Tātad, 15. martā jau bija sniegs, mīnuss grādi un stiprs vējš. Tālāk vēl trakāk (pilnu prognozi skatīt šeit), 16. martā no rīta jau redzēju pamatīgu sniega kārtu un it kā bija saule, kaut arī attāluma bija redzami ari melnie mākoņi. Sāku nervozēt: ko vilkt? kā es skriešu pa sniegu (jo šogad pa sniegu īsti neizdevās paskriet)? ko dzeramo ņemt? kā plānot maršrutu, lai vējš mani nenogurdinātu?... utt. Kad atbrauca draugs viss kļuva skaidrs. Viņš bija atbraucis uz riteņa, kā arī norunājam, uz pleciem viņam bija sniega kārta, seja jau bija sarkana, un apģērba uz muguras bija tik daudz, cik sporta apģērbu bija iespējams uzvilkt. Es izdomāju, ka skriesim manu iepriekšēja gada maršrutu: sarkandaugava - centrs - ķengarags - pļavnieki - čekurkalns - mežaparks - sarkandaugava, tikai Krasta ielu mainīšu pret Maskavas ielu, kur iespējams būs mazāk vējains. Sākam skriet pa sauli, taču jau Ķengaragā liels melns mākonis mūs panāca un sākas šausmīgs putenis un vēja brāzmas bija tik lielās, ka baidījos skriet tuvu braucamai ielai, lai mani nenopūš zem kādas mašīnas riteņiem. Tas ilga līdz mēs nonācām Pļavniekos. Tad atkal vējš pierimis, un pēc kāda laika tas atkal atkārtojas. Es nenoturējos un apstājos, lai apēstu želeju un atputinātu kājas, jo pa sniegu skriet ir grūti. Atceros, ka draugam teicu: "Vēl viens šāds pārbaudījums un man vairs nebūs spēka ar to cīnīties!" Draugs man atgādināja manu mīļāku frāzi: "Success is just outside of your comfort zone!" 

Labi, tomēr šoreiz visvairāk es vēlējos pledu un karsto tēju, nevis stāvēt te, uz Saharova ielas, kad tev priekšā ir vēl padsmit kilometri outside comfort zone. Nekas, vēl pāris stundas un tēja būs mana! Saku pa mazam tipināt un, tuvojoties „Coca-cola” ražotnei, saņēmu vēl vienu dāvanu no dabas! Bāc, tas gan bija traki! Kādas 10-15 minūtes es skrēju pilnīgākā neziņa kas man apkārt, jo bija liels putenis un stiprs vējš. Sniegpārslas sitās man sējā un atvērt acīs praktiski nebija iespējams. Vienā brīdi es apstājos un teicu, lai draugs brauc pa priekšu un es viņam sekošu, jo es ne velna neredzu. Viņš izdarīja savādāk, atdeva man savas oranžas brilles :) Es skrēju, redzēju caur puteni, viss apkārt bija oranžs un saulains :))

 Pat dziesma skanēja atbilstoša "Let the sun shine...It's SUMMERTIME..." Aha, summertime, tiešām! Tuvojoties Čekurkalnam, vēja brāzmas samazinājās, mākoni pazuda, un saule tiešām uzspīdēja :) Nevar būt! Man skrējiens tuvojas beigām un saule beidzot ir izdomājusi mani palutināt. Cik mīļi! Protams, visus 35 km pieveikt man nebija iespējams, tāpēc paliku pie 30 ar astīti. Pēc skrējiena visu nedēļu nācās skaidrot cilvēkiem, kāpēc pavasara vidū pēkšņi uzrodas putenis un stiprs vējš: tāpēc kā mans ir garais - lūk kāpēc!

Pārējās dienas viss bija labi un treniņi gāja pēc plāna, neskatoties uz trako orientēšanaspiedzīvojumu :)

...turpinājumā par pašu braucienu Rīga - Vīne (pirmās šī gada sacensībās) - Rīga.