Friday, April 10, 2015

(Raugi) KALNI mūsu draugi, jeb 2015.gada sezonas sākums Rēzeknē




Rēzeknē esmu skrējusi divreiz: 2012. un 2013. gadā. Divpadsmitajā gadā pusmaratonu, un gadu vēlāk mazāku distanci - 12km NIKE skrējienu. Pusmaratonu neizvēlējos, jo skrējiens bija pēc mana otrā maratona un spēka pusītei nepietika. Pirmā Rēzeknes pusīte bija rudenī, bija silti un saulaini. Skrēju ātri, bet ar prieku un pulsa izjūtu. Kaut arī trase likās kalnaina, izdzīvot varēja bez palīdzības no malas. Otro reizi Rēzekni apmeklēju 2013.gada 6. aprīlī. Drausmīgi... drausmīgi auksti bija tajā dienā, trasē vēl varēja redzēt ziemas paliekas. Gribējās vilkt slidas nevis krosenes. Trīspadsmitajā gadā trase tika mainīta un pusmaratons sastāvēja no pieciem ~4km apļiem (četru pa 5km apļu vietā), savukārt NIKE skrējiens bija ~12km (trīs apļi), nevis 10 km, kā citos Skrien Latvija posmos. Trase tiešām bija grūta - divi milzīgi kalni neļāva pulsu turēt normas robežās. Noskrienot savus trīs apļus, biju ļoti nogurusi un bija mazliet sevis žēl, vēl vairāk žēl man bija pusmaratonistu, kam bija par 2 apļiem ledus klātiem apļiem vairāk :)

Šī gada pieteikšanās notika pavisam nejauši. Saņēmu e-pastu no Maratona Kluba par iespēju pieteikties Rēzeknes pusmaratonam sacensībām lētāk, nekā Skrien Latvija mājaslapā. Šī cena man tik ļoti iepatikās, ka nedomājot par trases garumu un kalniem, uzreiz pieteicos. Tikai nedēļu vēlāk sāku pētīt trasi. Īsti nesapratu, kāda trase mani sagaidīs – puslīdz pieņemamā divpadsmitā gada vai šausmīga trīspadsmitā gada trase. Nopietni novērtējot savu veselības stāvokli un to, ka šīs būs pirmās gada sacensības, izdomāju, ka skriešu pēc pulsa vai pēc izjūtām. Nekādi rekordi netika plānoti, vienīgās balvas - labs finišs un medaļa.
Sūrā skrējēja pieredze man saka priekšā, ka, ja pirms sacensībām nekas nepatīkams nenotiek, tad sacensībās noteikti kaut kas atgadīsies. Šoreiz notiek viss otrādi – dažas dienas pirms sacensībām paspēju dabūt diezgan pamatīgus noberzumus skrienot uz lentas trenažierzālē. Ieraudzīju, ka esmu aizmirsusi zeķes un  izdomāju, ka negribu pirkt jaunas, bet skriet ar basām kājām. Mīļie draugi, nekad tā nedariet, ja vien jums nav laba pieredze to darot agrāk! Cita liksta notikās dienu pirms sacensībām - sasitu pirkstu (viss kā šādos gadījumos “ir jābūt”, ar asinīm un zilumiem). Izbaudot to visu rodas pārliecība, ka nu viss būs kārtība, sacensībās var skriet droši, jo nekādi pārsteigumi nav iespējami – nav arī vērts kādam sūdzēties, jo pati vien esmu vainīga. Tā nu es jutos īsi pirms pusmaratona.

Labi, pietiks par slikto, turpināšu ar labo. Atbraucot uz Rēzekni, redzot, ka būs divpadsmitā gada trase, esmu visai priecīga. Bet ir viens "bet" - tas ir liels kalns "resident evil" [nezūdošais ļaunums]. Tā es nosaucu kalnu [redzams abos grafikos], kas sākas pēc otrā km un velkas veselu kilometru. Atceros senos 2012. gada notikumus, kad trešajā aplī, skrienot pa šo kalnu augšā, mēģināju sacensties ar kādu meiteni. Viena otru apdzenot vairākas reizes mums gāja ļoti grūti, jo kalns nekādi negribēja “izbeigties”. Tāpēc arī nosaucu to par "nezūdošo ļaunumu", jo kalna virsotni nav tik viegli sasniegt. Pa trim gadiem esmu tomēr iemācījusies skriet pa kalnu augšā, un sekojošo taktiku plānoju izmantot arī šajā skrējienā. Tātad, kustinām kājas vienmērīgi un samazinām soli (1,5-2 reizes), atslābinām augšdaļu (lai netērētos enerģija lieki enerģija lieki kustinot rokas un sasprindzinot torsa muskuļus) un kustinām gurnus kā modeles "augšup-lejup" (tā gurnus kustina arī soļotāji). Šī taktika tiešām palīdz.

Rēzeknes pusmaratona trasi no mana skrējiena Moveslink kontā
Rēzeknes pusmaratona trase no noskrien.lv mājaslapas:  http://tinyurl.com/nhkkdxh


Šogad ļoti labi bija noorganizēta starta zona. Daudzi patīkami pārsteigumi sagaidīja mūs jau pirms starta: sporta vitamīni no DION, konfektes reģistratūrā, daudz WC (arī ļoti svarīgi!) un ļoti ērti novietotas parkošanās vietas. Atsevišķi paldies Maratona Klubam par organizētu telti mantu glabāšanai tuvu starta/finiša zonai. VSK Noskrien arī derētu padomāt par šādu opciju ;) 

Daži saka, ka starts bija dots par divām minūtēm ātrāk. Es, godīgi sakot, to nepamanīju, jo, kā parasti, pļāpāju ar citiem skrējējiem. Pirmais aplis nebija grūts, toties Suunto man rādīja diezgan augstu pulsu, tāpēc nolēmu pārslēgt ekrānu uz "pace" un skriet pēc sajūtām. It kā ir pavasaris un bija diezgan silti. Daži startēja šortos un kreklos bez piedurknēm. Es neesmu ātra skrējēja, tāpēc es startēju kreklā ar garām piedurknēm un jaku, protams, ka jaku jau pēc 2 km nācās novilkt. Pēc pirmā apļa trasē bija vērojami mazāk cilvēku, un es jau sāku izjust vēja ietekmi, ko visu laiku lielais pūlis bija slāpējis. Ap otrā kilometra sākumu mani apdzina līderis Jānis Girgensons, viņš jau gāja uz finišu. Tikai skatoties vien uz viņu, viņam bija tikai šorti un krekls, man palika auksti. Nezinu kā viņš pats jutās, ļoti gribējās viņu apģērbt. Tālāk sekoja kalns "nezūdošais ļaunums", kuru jau otro reizi „pieveicu” ļoti viegli. Tad panācu TT uz 2:00 un kopā ar viņiem turpināju skriet trešo apli. Tā kā visi 5nieki un 10nieki jau bija finišējuši, trasē palika pavisam maz cilvēku. Vējš pieņēmās spēkā, un es tomēr uzvilku jaku. Nav omulīgi skriet ap divām stundām un tēlot ātro skrējēju. Nezinu vai kāds arī pamanīja dejojošo zemessargu ap 1,5km, bet man viņš uzreiz iekrita acīs. Protams, viņš nedejoja kā StreetDances (kas arī ļoti smuki dejoja uz stūra), bet savs šarms viņam bija. Šajā, trešajā aplī, lielais kalns man atkal nesagādāja grūtības, toties mazais stāvais štrunts, 100m no finiša, radīja savas grūtības un to pieveicu, zobus sakozdama. Pēc mazā kalna pieveikšanas ieskrēju pēdējā aplī, un … sāka snigt. Pie sevis nodomāju: "šodien starta laikā bija saulīte, tad finišēja pirmie skrējēji un parādījās vējš, tagad čempioni ģērbjas, bet mums sniegs, nav labi, nākamreiz būs jāsāk strādāt un skriet ātrāk, lai nenoķertu sniegu". Tad pieskrēju pie "nezūdošā ļaunuma" un atkal pieveicu viņu viegli, ar mazām kustībām un nesteidzīgi, jo nav vairs kur steigties, visas pirmās vietas jau ir atskrējušas. Beigās man atkal nedaudz patracināja mazais štrunts, gribēju jau padoties un pāriet soļos, bet te no malas sadzirdēju: "Darja, ai ai ai!" un tomēr turpināju skriet. Pietika spēka pat nedaudz paātrināties un te jau arī finišēju. Paldies organizatoriem, bija ļoti patīkami par beigās saņemto rozi :) 

Lūk, kāpēc raugi kalni IR mūsu draugi. 

Paldies seemyrun.lv par video no sacensībām:

No comments:

Post a Comment