Rēzeknē esmu skrējusi divreiz: 2012. un 2013. gadā. Divpadsmitajā
gadā pusmaratonu, un gadu vēlāk mazāku distanci - 12km NIKE
skrējienu.
Pusmaratonu neizvēlējos, jo skrējiens bija pēc mana otrā maratona un spēka
pusītei nepietika. Pirmā Rēzeknes pusīte bija rudenī, bija silti un saulaini.
Skrēju ātri, bet ar prieku un pulsa izjūtu. Kaut arī trase likās kalnaina,
izdzīvot varēja bez palīdzības no malas. Otro reizi Rēzekni apmeklēju 2013.gada
6. aprīlī. Drausmīgi... drausmīgi auksti bija tajā dienā, trasē vēl varēja
redzēt ziemas paliekas. Gribējās vilkt slidas nevis krosenes. Trīspadsmitajā gadā trase tika mainīta un pusmaratons
sastāvēja no pieciem ~4km apļiem (četru pa
5km apļu vietā), savukārt NIKE skrējiens bija ~12km (trīs apļi), nevis 10 km,
kā citos Skrien Latvija posmos. Trase tiešām bija grūta - divi milzīgi kalni
neļāva pulsu turēt normas robežās. Noskrienot savus trīs apļus, biju ļoti
nogurusi un bija mazliet sevis žēl, vēl vairāk žēl man bija pusmaratonistu, kam
bija par 2 apļiem ledus klātiem apļiem vairāk :)
Šī gada pieteikšanās notika pavisam nejauši. Saņēmu
e-pastu no Maratona
Kluba par iespēju
pieteikties Rēzeknes pusmaratonam sacensībām lētāk, nekā Skrien Latvija
mājaslapā. Šī cena man tik ļoti iepatikās, ka nedomājot par trases garumu un
kalniem, uzreiz pieteicos. Tikai nedēļu vēlāk sāku pētīt trasi. Īsti nesapratu,
kāda trase mani sagaidīs – puslīdz pieņemamā divpadsmitā gada vai šausmīga
trīspadsmitā gada trase. Nopietni novērtējot savu veselības stāvokli un to, ka šīs
būs pirmās gada sacensības, izdomāju, ka skriešu pēc pulsa vai pēc izjūtām.
Nekādi rekordi netika plānoti, vienīgās balvas - labs finišs un medaļa.
Sūrā skrējēja pieredze man saka priekšā, ka, ja pirms
sacensībām nekas nepatīkams nenotiek, tad sacensībās noteikti kaut kas
atgadīsies. Šoreiz notiek viss otrādi – dažas dienas pirms sacensībām paspēju
dabūt diezgan pamatīgus noberzumus skrienot uz lentas trenažierzālē.
Ieraudzīju, ka esmu aizmirsusi zeķes un
izdomāju, ka negribu pirkt jaunas, bet skriet ar basām kājām. Mīļie
draugi, nekad tā nedariet, ja vien jums nav laba pieredze to darot agrāk! Cita
liksta notikās dienu pirms sacensībām - sasitu pirkstu (viss kā šādos gadījumos
“ir jābūt”, ar asinīm un zilumiem). Izbaudot to visu rodas pārliecība, ka nu
viss būs kārtība, sacensībās var skriet droši, jo nekādi pārsteigumi nav
iespējami – nav arī vērts kādam sūdzēties, jo pati vien esmu vainīga. Tā nu es
jutos īsi pirms pusmaratona.
Labi,
pietiks par slikto, turpināšu ar labo. Atbraucot uz Rēzekni, redzot, ka būs
divpadsmitā gada trase, esmu visai priecīga. Bet ir viens "bet" - tas
ir liels kalns "resident evil" [nezūdošais ļaunums]. Tā es nosaucu
kalnu [redzams abos grafikos], kas sākas pēc otrā km un velkas veselu kilometru.
Atceros senos 2012. gada notikumus, kad trešajā aplī, skrienot pa šo kalnu
augšā, mēģināju sacensties ar kādu meiteni. Viena otru apdzenot vairākas reizes
mums gāja ļoti grūti, jo kalns nekādi negribēja “izbeigties”. Tāpēc arī nosaucu
to par "nezūdošo ļaunumu", jo kalna virsotni nav tik viegli sasniegt.
Pa trim gadiem esmu tomēr iemācījusies skriet pa kalnu augšā, un sekojošo
taktiku plānoju izmantot arī šajā skrējienā. Tātad, kustinām kājas vienmērīgi
un samazinām soli (1,5-2 reizes), atslābinām augšdaļu (lai netērētos enerģija
lieki enerģija lieki kustinot rokas un sasprindzinot torsa muskuļus) un
kustinām gurnus kā modeles "augšup-lejup" (tā gurnus kustina arī
soļotāji). Šī taktika tiešām palīdz.
 |
| Rēzeknes pusmaratona trasi no mana skrējiena Moveslink kontā |
 |
| Rēzeknes pusmaratona trase no noskrien.lv mājaslapas: http://tinyurl.com/nhkkdxh |
Šogad ļoti labi bija noorganizēta starta zona.
Daudzi patīkami pārsteigumi sagaidīja mūs jau pirms starta: sporta vitamīni no DION, konfektes
reģistratūrā, daudz WC (arī ļoti svarīgi!) un ļoti ērti novietotas parkošanās
vietas. Atsevišķi paldies Maratona Klubam par organizētu telti mantu glabāšanai
tuvu starta/finiša zonai. VSK Noskrien arī derētu padomāt par šādu opciju
;)
Daži saka, ka starts bija dots par divām minūtēm
ātrāk. Es, godīgi sakot, to nepamanīju, jo, kā parasti, pļāpāju ar citiem
skrējējiem. Pirmais aplis nebija grūts, toties
Suunto man rādīja diezgan augstu pulsu, tāpēc nolēmu pārslēgt ekrānu
uz "pace" un skriet pēc sajūtām. It kā ir pavasaris un bija diezgan
silti. Daži startēja šortos un kreklos bez piedurknēm. Es neesmu ātra skrējēja,
tāpēc es startēju kreklā ar garām piedurknēm un jaku, protams, ka jaku jau pēc
2 km nācās novilkt. Pēc pirmā apļa trasē bija vērojami mazāk cilvēku, un es jau
sāku izjust vēja ietekmi, ko visu laiku lielais pūlis bija slāpējis. Ap otrā
kilometra sākumu mani apdzina līderis Jānis Girgensons, viņš jau gāja uz
finišu. Tikai skatoties vien uz viņu, viņam bija tikai šorti un krekls, man palika
auksti. Nezinu kā viņš pats jutās, ļoti gribējās viņu apģērbt. Tālāk sekoja
kalns "nezūdošais ļaunums", kuru jau otro reizi „pieveicu” ļoti
viegli. Tad panācu TT uz 2:00 un kopā ar viņiem turpināju skriet trešo apli. Tā
kā visi 5nieki un 10nieki jau bija finišējuši, trasē palika pavisam maz
cilvēku. Vējš pieņēmās spēkā, un es tomēr uzvilku jaku. Nav omulīgi skriet ap
divām stundām un tēlot ātro skrējēju. Nezinu vai kāds arī pamanīja dejojošo
zemessargu ap 1,5km, bet man viņš uzreiz iekrita acīs. Protams, viņš nedejoja
kā StreetDances (kas arī ļoti smuki dejoja uz stūra), bet savs šarms viņam
bija. Šajā, trešajā aplī, lielais kalns man atkal nesagādāja grūtības, toties
mazais stāvais štrunts, 100m no finiša, radīja savas grūtības un to pieveicu,
zobus sakozdama. Pēc mazā kalna pieveikšanas ieskrēju pēdējā aplī, un … sāka
snigt. Pie sevis nodomāju: "šodien starta laikā bija saulīte, tad finišēja
pirmie skrējēji un parādījās vējš, tagad čempioni ģērbjas, bet mums sniegs, nav
labi, nākamreiz būs jāsāk strādāt un skriet ātrāk, lai nenoķertu sniegu".
Tad pieskrēju pie "nezūdošā ļaunuma" un atkal pieveicu viņu viegli,
ar mazām kustībām un nesteidzīgi, jo nav vairs kur steigties, visas pirmās
vietas jau ir atskrējušas. Beigās man atkal nedaudz patracināja mazais štrunts,
gribēju jau padoties un pāriet soļos, bet te no malas sadzirdēju: "Darja,
ai ai ai!" un tomēr turpināju skriet. Pietika spēka pat nedaudz
paātrināties un te jau arī finišēju. Paldies organizatoriem, bija ļoti patīkami
par beigās saņemto rozi :)
Lūk, kāpēc raugi kalni IR mūsu
draugi.
No comments:
Post a Comment