NEskrējējas īpašais stāvoklis 2.daļa, jeb neierasts skatpunkts uz ierastām lietām.

Posmu no martā beigām, līdz pat jūnija beigām, sauc Otro Trimestri. Tas ir posms, kad grūtniece jūtas vislabāk, jo vēders vēl nav liels, toties enerģijas ir daudz. Ja pirmais trimestris no tevis izsūks visus spēkus (protams ne visiem un ne vienmēr), tad otrajā trimestrī Tu jau saksi justies kā cilvēks. Ja pirmajā trimestrī nezinātu, ka esmu stāvoklī, tad domātu, ka es mirstu, jo ar katru dienu man bija sliktāk un sliktāk. Savukārt otrajā trimestrī, ar katru dienu es jutos labāk un labāk. Otrajā trimestrī man jau atļāva sportot - nedaudz skriešana, peldēšana, vingrošana (rīta rosme, nedaudz vakara ņemšanās ar hantelēm) un nūjošana (vai sporta soļošana). Bet parēja no «sliktā» stāvokļa uz «labo» nav tik ātra kā gribētos. 

grūtnieces ūdenī

Nav tā, ka pamodies vienā rītā un jūties perfekti. Man šī parēja aizņēma divas nedēļas. Sākumā jau likās, ka man nebūs tā jaukā trimestra, bet laiks rādīja, ka tomēr varēšu dzīvot nedaudz enerģiskāk par savu kaķi ;). Īpašs prieks bija 30. martā, kad man atļāva skriet (pirms tam pēdējo reizi skrēju vairāk kā trīs mēnešus atpakaļ). Man tā pirmā skriešanas diena bija kā lieli svētki. Es uzvilku vissmukākās drēbes, jaunās krosenes un aizbraucu uz smuko skriešanas vietu. Protams, manā (grūtnieces) stāvoklī jebkura vieta ar vairākām WC pa ceļam, skaitās vissmukākā vieta ^_^.  Sākums bija labs, es nogāju vienu kilometru un uzsāku skriet. Viegli, vēders vēl nekratās, tikai kājas nesaprot, ko ar viņām dara. Ziniet, tāds stāvoklis man vēl nebija bijis - it kā esmu aizmirsu kā skriet. Lēnā tempā noskrēju kādus 500m un nebija vairs spēka, pārgāju soļos. Nedaudz pasoļoju un atkal atsāku skriet. Jau izdevās noskriet veselu kilometru. Pēc tam sāku soļot, tad atkal paskrēju 500m un atkal soļoju. Jutos gandarīta par paveikto :). Otrā reize gan neizdevās tik laba, jo es nevarēju noskriet vairāk kā 200m. Man trūka elpa, mazais vēderā griezās. Laikam protestēja pret viņa kratīšanu. Sapratu, ka skriešanu ir jāatliek uz laiku, kad vairs nebūšu 2in1.

Pret slinkumu un nogurumu labi palīdz peldēšana. Grūtniecēm ir pat speciālās nodarbības. Aizgāju uz tām, jo esmu sportiste un mājās sēdēt man nepatīk. Sākumā domāju, ja esmu skrējēja (īpaši gārgabalniece), tad šis nodarbības priekš manis būs tīrais nieks. Izdomāju uz nodarbību atnākt pusstundu ātrāk, lai paspētu normāli papeldēt un nodarbībā jau atpūsties. Ziniet, pat vienkārši peldēt vairs nav tik viegli, kā likās. Es jau saku nogurt pēc nopeldētām 10 minūtēm. Ar šausmām skatījos uz atlikušajām 20min. Tomēr saņēmos un diezgan aktīvi nopeldēju savas 30min. Pienācis laiks vingrošanai... Atpeldēja uz vingrošanas celiņu daži "kuģīši" (grūtnieces ar lielāku "stāžu", jeb ar lielāku mēnešu skaitu). Pēc pirmā iespaida meitenes man likās tik lielas un tik lēnas. Kad sākās vingrošanas nodarbības, es krasi mainīju savas domas. Kaut meitenes arī bija lielas, toties kustējās viņas diezgan ātri. Pēc 15 min. es jau sāku padoties, toties viņas vingroja kā "svaigi gurķīši". Uz nodarbības beigām biju gatava aizmigt turpat baseinā un nekur nebraukt. Kā jūs jau sapratāt, peldēšana man iepatikās ;). Nolēmu trenēties vismaz trīs reizes nedēļā. Savu entuziasmu nezaudēju līdz 15.06., kad baseins uz vasaras periodu aizvērās ciet. Papildus peldēšanai, es turpināju soļošanu līdz 10km trīs reizes nedēļā un divas reizes nedēļā pievienoju spēka vingrinājumus, kas bija domāti tieši grūtniecēm. 

NoskrienZiemu: DUBĻI, dubļi, DUBLi

Otrajā trimestrī mēs paspējām piedalīties vairākās sacensībās: Noskrien Ziemu 3.posms, Lattelecom Rīgas Maratons (10km par 1h23. Nav slikts rezultāts vai ne? ;) ), xTrail Jūrmala un pēdējās sacensības bija Zilonis Tumsā 2016. Noskrien Ziemas posmā pirmo reizi piedalījos kā nūjotāja. Teikšu kā ir, ciņa starp nūjotājiem pastāv! Tik ātru startu es nebiju plānojusi. Smagā cīņa ar dubļiem, kuros gandrīz pazaudēju savu skriešanas boti, tomēr nepazaudēju savu labo izskatu:)). Uz finišu atnācu daudz, DAUDZ netīrāka, kā biju domājusi. 

Tikam pie ēdiena..un pie medaļas :)

Otrām sacensībām es gatavojos jau rūpīgāk. Izpētīju trasi, īpaši tās vietas, kur bija tualetes. Pirms sacensībām kādas divas reizes izmēģināju ātri noiet 10 km. Tomēr vairāk uzticējos ātrumam, kur mans pulss nepārkāpa 120 sitienus/minūtē. Tieši pirms starta nodomāju, ka iešu pēc pulsa un nav svarīgi atnākšu pēdējā vai pirmspēdējā. Tomēr trase bija daudz maz labvēlīga. Lija lietus (tas man patīk) un pa ceļam varēju trīs reizes apmeklēt WC, paēst un padzerties. Lai man nepaliktu slikti, no rīta daudz nebrokastoju, tāpēc jau trases vidū biju šausmīgi izbadējusies (mēs bijām šausmīgi izbadējušies :)). Pēdējos divus Brīvības ielas posma kilometrus, es gāju un domāju vairāk par ēšanu, kā par finišu. Laikam tāpēc arī nedaudz palielināju tempu, jo gribēju pēc iespējas ātrāk kaut ko apēst. Finišā mani gaidīja mamma :). Es domāju, ka viņa paspēs uzņemt bildes, varbūt pat video, bet viņa teica, ka tik ātri mani negaidīja. Viņa bija atnākusi uz finišu kādas 5 min. pirms mana finiša, līdz ar to nepaspēja sagatavoties. Ieraugot mani finišā, viņa teica: "Tu gan ātri atnāci. Es tevi gaidīju pēc kādām 40-50 minūtēm. Es pat nepaspēju izņemt fotoaparātu, lai tevi nobildētu. Tu kā bulta izskrēji no pagrieziena un aiznesies uz finišu!" :))) "kā bulta", "aiznesos"... jā, jā, tieši tā arī bija :)) Ja godīgi, es pati negaidīju, ka tik ātri finišēšu. Plānoju ierasties finišā ap divām stundām. Nebiju domājusi "izskriet" no deviņdesmit minūtēm. Visas trases laikā sekoju līdzi pulsam un skatījos, lai neviens nepamana, ka esmu stāvoklī. Baidījos, ka mani var noņemt no trases. Tomēr viss beidzas labi ;) xTrail Jūrmala bija vissaulainākās un kārstākas sacensības. Bija tik forši "paskriet"gar jūras krastu un paslēpties no karstuma mežā :) Paldies Martai par iespēju piedalīties šajās sacensības. Nākošgad noteikti jau skriesim vai pat piedalīsimies run-velo posmā.Tas nozīmē kā daļu no posmā viens skrien, otrs brauc ar riteni, pēc kāda (sevis izdomātā laika) viņi mainās. Šogad mēs izpētījām trasi un  saplānojam pie kurā kilometra varētu mainīties.Sacensību garu varēja just no starta šāviena līdz finiša taisnei.

esam TRĪS!

Pēdējas sacensībās, kur es biju 2in1 notika naktī. Tajās es varēju piedalīties tikai ar kādu pavadoni (ārsta norādījums). Pat labāk, ja ar vairākiem pavadoņiem. Domāju, ka man draugos ir daudz traku cilvēku, bet pēc diezgan lielas aptaujas, sapratu, ka tik traku kā es – draugu un paziņu lokā nemaz tik daudz nav. Pat vispār nav daudz - tikai divi cilvēki. Viens no tiem pazuda sarakstes vidū, kaut kur pēc jautājuma: cik ātri finišēsim un kā brauksim mājās? Toties otrs, vīra brālis, bija ļoti optimistiski noskaņots, pat pierunāja piedalīties savu līgavu. Tā kā mēs bijām nūjotāju grupā, viņš pat bija sameklējis sev un līgavai nūjas :). Biju patīkami pārsteigta, jo tas nozīmēja, ka ir arī ģimenes atbalsts! Šoreiz biju organizatorus pabrīdinājusi, ka esmu grūtniece, lai nebrīnās un nenoņem no trases. Startēju zem Suunto Team Latvija karoga. Neplānoju labot trases rekordus, vai nesties kā apdegusi, domāju izbaudīt šī gada pēdējās sacensības. Sacensības, kurās vēl finišēšu 2in1. Startējām no pašām beigām. Pie sevis prātoju: "Trase būs kalnaina, līdz ar to mani pavadoņi varēs izbaudīt nakts mežu." Organizatori sagatavoja pārsteigumu, trase bija plakana un veda pa grants ceļu. Tikai beigās bija neliels meža posms. Bet tieši šī posms man pietika, lai saprastu, ka viena es noteikti nefinišētu un, ja būtu īsts meža trails, diez vai es tiktu uz savām divām līdz finišam. Tāpēc vēlos pateikties organizatoriem par lielisko trasi un vīra brālim ar līgavu, par forši pavadīto laiku, par atbalstu, ko viņi sniedza man trasē un viņu rūpēm par manu veselību! Pie tam, mēs nefinišējām kā pēdējie no nūjotājiem. Tas mums bija liels pārsteigums! Apbalvošanas laikā nūjotājus apbalvoja izlozes kārtība. Neesmu jau baigā veiksminiece, līdz ar to, no apbalvošanas neko daudz negaidīju. Bet ziniet, tieši mēs (Damrožu ģimene) savācām visvairāk balvu :)). Es vinnēju 10eur no tavamsportam.lv, vīra brālis vinnējis dalību skrējiena "Patriots" un viņa līgava vinnēja dalību vienā no nākama gada skrējieniem "Noskrien Ziemu" :) Tiešām šīs pasākums bija izdevies :).

finišs ZīlonisTumsā. Damroze Family

Kaut kur starp "NoskrienZiemu 2016" un dalību Lattelecom Rīgas Maratonā, es piedalījos divos skrējiena seriālos "Pavasara kross Mārupē 2016". Neteikšu, ka tur ļoti mīļi izturas pret grūtniecēm. Organizatori vēl puslīdz atbalstīja manu vēlmi piedalīties, toties publika skatījās uz mani ar nosodošiem skatieniem. It kā es atnācu uz startu pohaina, pīpējot un ar aliņu rokās. 

Vispār, mūsu valstī diezgan dīvaini izturas pret grūtniecēm. Mēs (grūtnieces) esam kaut kas īpašs, kaut kas dīvains, kā piemēram vienradzis, kas slimo ar mēri. No vienas puses cilvēki saprot, ka mēs darām labu darbu "ražojot" bērnus, bet no otras puses, viņi nesaprot, cik tas ir smagi un nepalīdz itin nekā. Nav nekādu atvieglojumu, līdzjūtības vai palīdzības. Laikam apkārtējie uzskata, ja esi grūtniece, Tev jāsēž mājas, nav ko vazāties apkārt. Dīvaina pieeja, it īpaši, ja mums ir ieteikts staigāt pēc iespējas vairāk, lai bērniņam nepietrūkst skābekļa. Domāju, ka jau skolā ir jāiemāca (vai vecākiem mājās), kā izturēties pret grūtnieci. Būtu labi arī uztaisīt nelielus kursus, iedot puisim/meitenei/vīrietim izjust grūtniecības visus "labumus". Trīs mēnešus katru rītu dot miega zāles (nopietno devu), tad kaut ko nelabai dušai. Vēl piesiet pie kājām 2kg hanteles un pie vēdera pietīt spilvenu, lai traucē sēdēt, gulēt un ģērbties. Protams, neaizmirsīsim par urinēšanas līdzekļiem. Tos var dot no paša sākumā līdz pat beigām, lai katru nakti būtu iemesls celties vismaz 6-9 reizes ;). Un tad, vai apjautāties, vai vajag grūtniecēm palīdzību un līdzjūtību, kā palīdzēt atvērt durvis, dot sēdvietu sabiedriskajā transportā, palīdzēt nest somas utt ;). Tas gan būtu adekvāti un godīgi!

Labi, ka tas viss man jau aiz muguras. Ja jau varēju nostaigāt 10km un katru rītu taisīt rīta rosmi, tad jau ar mani nemaz nav tik traki. Vislabākais būs trešajā trimestrī. Tā vismaz saka citas grūtnieces - "kuģīši".

zem Suunto Team Latvija karoga

NEskrējējas īpašais stāvoklis1 daļa, jeb kā sadzīvot ar nūjošanu/ staigāšanu, kad nedrīksti skriet.

Teikšu kā ir. Šogad pēdējo reizi pilnvērtīgi esmu skrējusi 10. janvārī. Noskrēju 16 kilometrus, nezinot, ka tie būs pēdējie. Pēc tam skrējieni ilga 10-15 min., protams, miksējot tos ar staigāšanu un nūjošanu.

Kāpēc man nācās to darīt? 

Laikam katrai sievietei ir tāds moments, tāds īpašais stāvoklis, kad viņa jūtas ārkārtīgi priecīga un laimīga. Un šo stāvokli parasti raksturo ar vienu vārdu - grūtniecība. No tā brīža mainās viss: dzīves ritms, ēšanas paradumi, režīms, vēlmes, sapņi, fantāzijas, uzskati, utt. Bet kad tad īsti atnāk tas brīdis? Uzreiz pēc dīvu svītru ieraudzīšanas? Vai pēc ārsta apmeklējuma? Vai varbūt sapratne, ka Tev ir īpašais stāvoklis, atnāk kopā ar toksikozi un nogurumu? Man laikam būs pēdējais variants. Jo līdz brīdim, kad man bija nelaba duša cauru diennakti un nogurums, ko varēja salīdzināt ar pēc-maratona sajūtām, es vēl jūtos kā parasts skrējējs, kuram vienkārši (nezināmo iemeslu dēļ) neļāva skriet! 

Nezinu kā puišiem. Kad viņi saprot, ka kļūs par tētiem? Jo sajūtas "kaut kas tur aug" viņiem nav. 

Tā lūk! Ārsts mani informēja par visiem ierobežojumiem un nācās sastādīt jaunu dienas grafiku. Jā, jo tieši ierobežojumu bija visvairāk. Nedrīkst skriet, lēkāt, krist, taisīt vēderpresi, ēst svaigas olas (pat vēršacīs), suši, salītu lasi, svaigas garneles, pusapceptu steiku, stipru kafiju, nedriksti staigāt uz augstiem papēžiem, vilkt īsos svārkus utt. Garš, garš saraksts, kas man likās lielāks par "atļauto" sarakstu.
Lai redzētu, kā man gāja un cik grūti bija pieņemt jauno režīmu, es rakstīju dienas grāmatu.

09.01.

Taisot grūtniecības testu, pirmo reizi ieraudzīju vāji redzamu otro svītriņu. Neteikšu kā biju pārsteigta. Kā nekā, esmu jau precējusies, ir ģimene. Esam jau pieauguši cilvēki. Tad šis ir nākamais solis.
Parādīju svītriņu vīram. Lai nesapriecātos par agru, vīrs ieteica apmeklēt ārstu.

10.01.

Neizstūrēju, uztaisīju atkārtoto testu :) atkal divas svītras. Nu jau labāk redzamas (vismaz man tā šķiet). Vīrs prom komandējumā. Atvēru internētu un salasījos par grūtniecības noteikšanu, HGG līmeņi, iesaldēto grūtniecību, ārpus dzemdes grūtniecību. Kā parasti, visu to ļauno izvilku ārā un sāku nervozēt. Un noskrēju 16km. Paliku nedaudz mierīgāka.

11.01. 

Atkal tests. Voilá, svītriņa jau parādījās 3 minūšu laikā. Sāku priecāties un paziņoju labu ziņu vīram. Vīrs tomēr gaida ārsta slēdzienu. Pierakstījos pie ārsta.

12.01.

Esmu pie ārsta. Man paveicas tik ātri tikt, jo kāda sieviete atrakstījās. Esmu priecīga. Ārste teica, ka embrija vēl nav. Laikam vēl ‘’nāk pa trubām’’. Ārsts ieteica man beigt skriet un sākt staigāt:  max 2h dienā. Nākamā vizīti plānota uz 27.01., lai oficiāli reģistrētu grūtniecību, liktu mani uzskaitē un veiktu visas analīzes.

13.01.

Nodevu vajadzīgas analīzes. No rītiem un vakariem sāka parādīties nogurums. Neliels, kā pēc ļoti aktīvi nostrādātas dienas. Sāku staigāt iekštelpās uz skrējceļina. Nostaigāju 1 st. - 7km, HR - 120. ļoti tracina! Tracina cilvēki apkārt, lēni ritošais laiks un ātrums. Kaitina, ka visi prasa, kāpēc es neskrienu. Pagaidām teikt neko nevaru. Saku, ka ir veselības komplikācijas.

14.01. - 16.01

Katru dienu nostaigāju no 6 - 8 km. Tracina viss! Kāpēc nedrīkst skriet? Jūtos kā invalīds.

17.01.

Nolēmu no mājām aiziet līdz lielajai Maximai un atpakaļ. Kopā 13km - 2:10h. Pulsu nezinu. Zinu tikai, ka man īpaši nepatīk pastaigāties gar lielceļiem, kur brauc fūras. Skriet man tur patīk, bet pastaigāties ir kaut kas pavisam cits. Atkal jutos kā invalīds. Uz Maximu nolēmu vairs viena neiet, jo slēpos krūmos no suņukiem, lecu grāvī, kad brauca fūras utt. Pilnās bikses ar piedzīvojumiem.

18. -19.01

Atkal staigāju telpās. Nekas labs nav. Sāku vingrot: nedaudz stiepšanās un nedaudz spēka treniņš (bez vēderpreses!). Izlasīju daudz par vingrošanu grūtniecēm. Dažas arī skrien, kāpēc es nedrīkstu?

20.01.

Nolēmu paskriet. Noskrēju visus 2 km. Jutos kā IronWoman. Dalījos ar vīru. Mani salamāja un teica, ka labāk nopirks man nūjas, nekā es skriešu. Piekrītu nūjām.

21.01.

Noguruma vairs nav. Priekā pilnās bikses. Jūtos kā normāls cilvēks. Vakarā atkal nedaudz paskrēju :) Sāku ievērot diētu. Nolēmu neēst saldumus un treknos ēdienus.

22.01.

Atveda vīra dāvinātas nūjas. Nolēmu izmēģināt. Ārā ir mīnuss (-)16`C. Saģērbos siltāk nekā skriešanai. Izdomāju nostaigāt 7-10 km.

Uzsāku ap ~18iem vakarā. Tumšs. Nav redzami normāli cilvēki. Sniegs. Ceļš ir slidens un aizputināts. Ir iespējams pārvietoties tikai pa sniegā iebristām taciņām. Nūjas iedūras sniegā un tās bija grūti izvilkt, tas mani sāka tracināt. Nūjas sitās pa kājām. Pēc 30 min. saku nosalt. Pēc 35 min. saku trakot: esmu lēna, skriet nedrīkst, nūjas visu laiku rokās, pat tekošo degunu nevar noslaucīt, mati krīt acīs, kājas slīd, nūjas dūrās sniegā...Aaaa...saku sist sniegu. Kāpēc, kāpēc es nevaru skriet? Jutos ļoti vīlusies šajā dzīvē! Uzsaku skriet, saprotu, ka nedrīkst, apstājos, izraudājos un atsāku nūjot. Pēc nostaigātām 60min. nosalusi, bet laimīga, es beidzu savu treniņu. Kopējais garums 7.1km, HR 131. Nolēmu līdz pavasarim nenūjot.

23.01. - 26.01.

Katru dienu jutos kā cilvēks. Normāls, fiziski attīstīts un nekas man nesāp un toksikozes nav!

27.01.

Biju pie ārsta. Grūtniecība ir konstatēta. Yahooo! Būšu mamma.

Uzzinot, ka katru dienu raitā solī es nostaigāju no 7 - 13km., ārsts man liedza staigāt un ieteica lēni pastaigāties. Uz manu jautājumu: "cik ātri un cik tālu es drīkst staigāt?" Viņa teica: "Tu nesaproti? Tu esi mamma! Un pirmajā trimestrī sevī ir jāsaudzē, jo bērniņš tikko sāka attīstīties." Iedeva cerību, kā otrajā trimestrī ļaus man nedaudz paskriet. Ziniet, cilvēki ir dažādi, organismi ir dažādi. Dažiem ir atļauts skriet, dažiem (kā man) nē. Labāk klausīt ārstu. Jo arī mana ārste pati sporto, un viņa atbalsta topošo māmiņu sportošanu, ja vien viņām drīkst sportot. Labi, saku samierināties par vienkāršu pastaigu līdz marta sākumam. Tikai pēc ārsta vizītes, es atmetu domu par skriešanu pirmajā trimestrī.

Izstāstīju visu vīram. Vīrs bija priecīgs kļūt par topošu tētuku. Nolēmām nevienam citam neko nestāstīt :), mūsu mazais noslēpums.

28. - 29.01.

No rītiem, pa dienu un vakaros parādījās šausmīga nogurums. No rītiem bija sajūta, ka pa nakti esmu strādājusi laukos un rāvusi bietes. Sāp viss un visi muskuļi ir tik noguruši, ka pat slinkums izlīst ārā no gultas . Tādas sajūtas vēl nav bijušas! Pa dienu gribās gulēt vienmēr un visur. Vakaros, kad atnācu no darba, vienīgais ko spēju izdarīt, bija paēst un iet gulēt. Nav spēka pat ar kaķi paspēlēties. Kaķis saprot un neapvainojas. Man ir gudrs kaķis.

30.01.

Izstāstīju draudzenei, ka jūtos ļoti vāja. Viņa teica, ka tas ir normāli. Lai es priecājos, ka man nav toksikozes.

31.01.

Jūtos tīri labi. Nedaudz pastaigājos ar mammu. Protams, izstāstīju mūsu mazo noslēpumu. Viņa loti sapriecājas. Es arī priecājos, jo nu man būs ar ko pastaigāties. Jo ļoti grūti un vientuļi staigāt vienai. :)

03.02. Sākas! 

Lai arī cik priecīga nebiju, tomēr toksikoze atnāca līdz manīm . Kas ir toksikoze? Nelaba duša visas dienas garumā. Negribi nedz ēst, nedz dzert, nedz dzīvot. Tāds stāvoklis, it kā vakardien tu dzēri šampi kopā ar tekilu un beidzi ar alu. Tad no rīta tu jūties ļoooti slikti. Vemt negribi, toties nelaba duša ir. Bet vissliktākais ir tas, ka es vakardien nedzeru. :(. Saku lasīt un prasīt kā to noņemt. Daži ieteikumi: ingvers, greipfrūtu sula, melnā maize, citron-ūdens, krekeri utt.

04. - 06. 02.

Īsti nekas nemainās. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta duša. Vakaros cenšos saņemties un nostaigāt savu stundu. Stāvoklis ir nereāls.

07.02.

Labi izgulējos. Labi paēdu. Parādās apetīte - tas labi. Sazvanījos ar kaimiņieni, izgājām pastaigāt. Nostaigājam 6 stundas - 18km :). Labs! Interesanti kā es jutīšos rītdien?

08.02. - 13.02

Viss atkārtojas :(. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta dūša. Vakaros cenšos saņemties, lai nostaigāt savu stundu. Stāvoklis ir nereāls. Negribas strādāt, vēlos pabūt viena un gulēt...un gulēt...un gulēt.

14.02.

I Love Running Riga organizēja Valentīndienas skrējienu Mežaparkā. Mammas dēļ pieteicos 5km. "skriešanai".

Atnācām laicīgi un izņēmām numurus. Es paķēru nūjas, līdz ar to organizatori šķībi skatījās uz mani un mammu. It kā tas būtu skriešanas pasākums un nūjotājiem tur nav vietas. Satiku daudz pazīstamu skrējēju. Jautāja, kā man iet un pa cik plānoju noskriet. "Heh...vai es vispār plānoju skriet? " - es nodomāju, bet atbildēju "Šodien es ar mammu. Tātad būs nūjošana :) " Ak dievs, kā es gribētu skriet!!!

Nostaigājam savus 5 km. Mamma priecīga, viņai tās ir pirmās sacensības. Es arī priecīga, es taču biju starp skrējējiem :))) Sajūta fantastiska. Vakarā sameklēju sev aerobiku grūtniecēm.

Heidi Klum 10min
Denise Austin 20 min
Lauren Griffith 25 min
Izdomāju kā ar otro trimestru sakšu apmeklēt baseinu (akva aerobiku), masāžu un sākšu vairāk staigāt. Protams, ja toksikoze un veselības stāvoklis to ļaus. Daudz jaunu un pozitīvo plānu tuvākiem trīs ar pus mēnešiem.

15. - 25.02. 
Īsti nekādu izmaiņu nav. No rīta nogurums, pa dienu slikti. Labi ir tikai tad, kad ēdu. Bet ja es kaut ko paēdu, tad vairs to ēst nevēlos. Piem. paēdu zefīru, pēc 15 min. man ir slikti un uz zefīru vairs neskatos. Tad apēdu cīsiņus, vienu - divas reizes un atkal ir slikti. Tā ir ar visiem produktiem, izņemot sieru, balto maizi, banānus un ābolus :(
Vakaros cenšos veikt pastaigu līdz 1 stundai. Sāku krāt soļus telefona aplikācijā S Health :) Diezgan ērti un saprotami, kā arī var sekot līdzi dienas aktivitātes līmenim. Kā arī es ik pa brīdim vakaros es cenšos izpildīt aerobikas nodarbību, kas ilgst 15-20min.
Neskatoties uz to visu, svars aug un aug. Tas viss tāpēc, kā līdz 12.01. man bija 5-6 treniņi nedēļā pa 1-2 stundām un tagad... tagad maksimum ko daru vakaros ir aerobika plus ēšana, jo pa dienu ēst negribās.

26.02.
Pirmo reizi jūtu kā bikses ir pa mazu. Nē! Nevis dibena vietā, bet tieši jostas vietā. Tātad bez taukiem arī aug vēders. :) No malas to vēl nevar pamanīt un treniņos tas vēl netraucē, toties bikses jau spiež :)

27.- 28.02.
Ziniet, sākas dīvainas sajūtas. Pirmais trimestris drīz jau beigsies un slikta duša pamazām pazūd. Toties nogurums paliek.
Sestdien izstaigājos ar mammu. Nolēmām papētīt Olaines mežus. Aizgājām līdz ezeram (~3km), tad atpakaļ (+ vēl 3km), tad nedaudz pa mežu. Kopā vairāk ka 2 stundas un nopelnītie 9km.
Svētdien pastaiga bija jau raitāka. Jo sabiedrotā bija Dina, jaunā divu jauku zēnu mamma. Par 103 minūtēm pa Jūrmala pludmali paspējam nostaigāt 9.30km. Tiešām bija saulains un silts laiks. Es jau labprāt vēl pastaigātu, toties Dinai bija jādodas pie zēniem. Pēc pusgada mani arī šis liktenis sagaidīs :)))

29.02. - 02.03.
Pirmais trimestris jau tuvojas beigām un nelaba duša nomainījās pret grēmām. Toties nogurums ir mazāks :) Pa dienu neko neēdu, jo kuņģis sāp. Ēdu vakaros, tad pa naktīm neguļu, jo atkal sāp kuņģis. Un tā pa apli. Uzprasīšu ārstam ko var darīt, jo ēšana vakaros var novest līdz tam, ka pēc neilga laikā pa durvīm es varēšu ieiet tikai sāniski.
Toties varu staigāt un sportot (grūtnieces aerobiku). Tas priecē. Nogurums parādās tikai no rītiem un nedaudz pa dienu. Laikam alerģija uz darbu :))) Ar prātu es jau saprotu, ka strādāt man ir atlicis tikai 4 mēneši, tāpēc arī ķermenis pretojas darbam. Mēģināšu vairāk gulēt, varbūt būs vairāk spēka.

03.03.
Šodien pēdēja pirmā trimestra diena. Nelaba duša vēl paliek, bet iespējams kā tā jau ir fantoma nelaba duša :) Jūtos labāk, jo šodien ir diena, kad apmeklēšu ārtu un iespējams man būs dota zaļā gaisma lai skrietu.
Ārste uztaisīja USG, teica kā ar mani un mazuļi viss kārtībā, toties skriet pagaidām nedrīkst, bet var apmeklēt ūdens aerobiku grūtniecēm. Kā arī drīkst veikt masāžu, lai noņemtu krampjus un sāpēs muskuļos. Dīvaini vai ne, sportot nesportoju, toties krampji un sāpes muskuļos ir.
Rītdien būs jaunā diena, varbūt rītdien iešu uz baseinu, varbūt atkal nūjošu. Ārste saka, otrais trimestris ir daudz labāks par pirmo. Ja godīgi, pirmais trimestris tik daudz enerģijas ir paņēmis, ka es pat nevarētu skriet. Ja es nebūtu zinājusi, ka gaudu mazuļi, domātu kā spēks pamet manu ķermeni vai esmu nāvīgi slima, jo savādāk izskaidrot notikušās pārmaiņas nevar.
Tiekamies otrajā trimestrī! :)

Trīs burtu diagnoze, ko piedzīvo 90% skrejēju.

DNF

DNF	Did Not Finish (racing)
DNF	Duke Nukem Forever
DNF	Digital National Framework (UK)
DNF	Dungeon and Fighter (video game)
DNF	Do Not Forget
DNF	Does Not Follow (mathematical proofs)
DNF	Dynamic No Fins (swimming)
DNF	Domain Name Forum
DNF	Data Not Found
DNF	Digital Noise Filter
DNF	Danmarks Nationale Front (Danish: Denmark's National Front)
DNF	Disjunctive/Disjoint Normal Form
DNF	Down 'n Floundering (racing)
DNF	Second Disjunctive Normal Form
DNF	Domain Name Finder
DNF	Did Not Find
DNF	Does Not Function
DNF	Dominant-Negative Form (genetics)
DNF	.NET Framework (Microsoft)
DNF	Defense Nuclear Facilities
DNF	Do Not Freeze (USAP)
DNF	Dynamic Network Factory, Inc.
DNF	Do Not Fix (software bug)
DNF	Deschutes National Forest (Oregon)
DNF	Do Not Fax
DNF	Deep Neck Flexor
DNF	Do Not Forward

 

Ja no visā saraksta man būtu jāizvēlas tikai vienu frāzi, tā būtu

DNF	Do Not Forget.

Toties šoreiz man nebija jāizvēlas, jo izvēle tika izdarīta mana vietā - Did Not Finish. Trīs burtu diagnoze, ko ir piedzīvojis gandrīz ikviens skrējējs. Ja šo burtus apskatīta katru atsevišķi, sanāks diezgan pozitīva ziņa:

Did - darīts, izdarīts. Jap, šīs sajūta ir pēc katrā speed work vai garā svētdienas skrējiena.

Not - līdzīgs "nē". Nē, nebija sāpes. Nē, trase bija viegla...utt. Arī šo vārdu var pielietot pozitīvi.

Finish - o! šīs vārds daudz ko nozīmē. Finišs ir prieks, sāpe, dusmas, asaras, laime, uzvara utt. tas ir daudzkrāsainās emocijas, ko nevar izteikt ar vienu vārdu.

Trīs vārdi kopā - Did Not Finish (nav finišējis), nozīmē tikai vienu - sāpēs, asaras, lielās pārdomas un vēl ilgāki un rūpīgāki treniņi.

Mani šie trīs vārdi ir piemeklējuši Kuldīgā, kad es biju gatava skriet kā TempaTūrētais uz 2:00. Nekad nezini ko tev liktenis ir sarūpējis.

Parasti jau sezonas sakumā tiek sadalīti TT laiki un skrējieni. Tad tu uzzini, ka esi tās laimīgais un varēsi skriet kā TT kāda no skrējieniem. Tu sāc plānot savu sezonu īpaši rūpīgi, pielāgojot laikus ap šo skrējienu. Vismaz tā daru es, jo vienreiz jau dabūju pa dibenu, par novirzīšanos no laika un vairs šo kļūdu atkārtot nevēlos. Tātad, uzzināju par šo TT iespēju jau maijā, saplānoju savu jūniju, jūliju un augusta sākumu tā, lai uz šo skrējienu es būtu gatava skriet ar vienādu ātrumu visus 21km, jeb divās stundas. Nekādi sarežģīti treniņi, nekāds PB skrējienos jūlijā un augustā. Nekāda asins nodošana un tamlīdzīgi pasākumi, kas varētu novirzīt mani no mērķa, sagatavošanas laikā nebija piedzīvoti . Tāpēc īsto iemeslu, kāpēc tieši Kuldīgā mani piemeklēja DNF, es nezinu.

Sacensību rīts bija saulains. Mēs ar vīru izgulējāmies, pabrokastojam un devāmies pie draugiem, lai kopā brauktu uz šo pasākumu. Ceļš arī bija labs, saulains un jautrs. Atbraucam mēs laicīgi un pārkošanas vietu arī atradām diezgan ātri. Es uzreiz aizgāju sameklēt pārējos TT, lai dabūtu kreklu un balonus. Tā kā es telefonu aizmirsu mašīna, pa ceļam jau paspēju pazaudēt vīru, draugus un sameklēt TT arī īsti labi nesanāca. Vienīgais pavadonis bija reģistrācijas telts, pie tās es arī tusējos. Pie tās es arī atradu vīru, draugus un TT :) Kā saka: "tikšanas vietu mainīt nedrīkst". Parasti to saka, kad pirms starta tiekas pie WC, bet arī manā gadījuma visi tikās vienuviet. Dabūju kreklu, numuru un kopā ar pārējiem TT aizgāja gatavot balonus. It kā laiks solījās būt karsts, tāpēc es palūdzu vīram atnest man cepuri, lai kaut kā pasargātu sevi no pārkāršanas. Tuvojas starts, baloni jau gatavi un notiek pēdēja fotografēšanās. Visi smaida un priecājas, jo Kuldīgas trase parasti ir viegla. Tā viena no retajām plakanajām trasēm. Es arī nejūtu nekādu diskomfortu, jo skrējieni ir bijuši arī karstākā laikā. 

Aizgājām uz startu. Atvados no vīra (viņš ir ātrāks, tāpēc parasti stāv tuvāk startam), sameklēju pareizo vietu - starta zonas beigās :) atradu savu TT pārinieci Inesi. Trīs, divi, viens...starts!

Visi nēsās kā traki. Nesaprotu kāpēc mēs skrienam tiem līdzi. Mēģinu pierunāt lai skrienam lēnāk, jo mums priekšā vēl divās stundas. Inese paskaidro, ka mēs bijām tālu no starta, un kopējais laiks, ko mums vajag uzdzīt, ir 40 sek. Teicu, ka nevajag to darīt pirmajos piecos kilometros, bet lielā trokšņa dēļ pāriniece mani nesadzirdēja. Cenšos neatpalikt, toties pirmais km gandrīz "no piecām" neko labu nesola. Jūtos dīvaini, it kā spēks vēl ir, bet kājas neklausās. Burzma turpinājās arī otrajā kilometrā. Daudz skrienam pa atklātu sauli, tas man nepatīk. Es izdomāju, ka otro apli noteikti jāskrien ar "slapju galvu", jāuzlej sev virsu aukstu dzeramo ūdeni. Trešā kilometra sākumā sapratu, ka pulss ir pārāk augsts un turpināt šādā tempā es vairs nevaru. Teicu Inesei, ka šādu tempu uzturēt nevaru, mēs pārāk ātri skrienam. Viņa teica, ka pēc diviem km būs jau otrais aplis un tad viss būs kārtībā. Skatos uz pulksteni un sapratu, ka līdz otrajam aplim nenovilkšu. Mums blakus skrēja Mareks, ar savu mazo sportisti ratiņos. Uzprasīju, vai viņš var neoficiāli, bet ātri pārņemt manu TT (kreklu ar baloniem) un turēt tempu uz 2:00. Viņš piekrita, bet teica kā krekls viņam būs pa mazu. Domāju gan :), tāds liels, smuks skrējējs, sieviešu S var uzvilkt tikai uz kakla. Man izvēles nav, atdevu kreklu. Novēlēju labu ceļu un izstājos no skrējiena. Sāka griezties galva, es apsēžos uz zāles. Neko nedzirdu, tikai redzu kā kāda sieviete man lej virsū ūdeni, otra sieviete kaut ko prasa. Nesaprotu ne vārda, toties sapratu, ka man jāiet zem jumta, man jāslēpjas ēnā. Laipnās sievietes mani pavadīja uz kafejnīcas terasi. Atnesa man vēl ūdeni. Padzēros un sāku nedaudz dzirdēt pasauli. Pienāca policists un piedāvāja mani aizvēst uz slimnīcu, es atteicos. Baidījos, kā garām skries vīrs un redzēs kā policija mani savāc. Viņš noteikti pārdzīvos. Pa šo laiku sāka parādīties elites sportisti, kas skrien jau otro apli. Nodomāju, ka nedaudz pasēdēšu un aiziešu uz startu pati. Izrādās, policists izsauca ātro palīdzību, jo redzēja cik sliktā stāvoklī es biju pirms mirkļa. Atbrauca ātrā palīdzība un bez liekām pārrunām ievilka mani iekšā mašīnā. Labi, ka neviens no pazīstamiem skrējējiem to neredzēja. It kā viss ir kārtībā. Es teicu, ka pati aiziešu uz startu. Man aizliedza un teica, lai es atpūšos un nekur nesteidzos. Atbrauca otra ātrās palīdzības ekipāža, kas arī aizveda mani uz slimnīcu. Pirmā ātrā palīdzība, bija trases palīdzības mašīna, tāpēc vest uz slimnīcu mani nevarēja. Ja es to zinātu iepriekš, varētu arī aizmukt, bet neziņas dēļ nonācu slimnīcā. Atveda mani ātri. Tad jau trase ir kaut kur netālu no slimnīcas. Diezgan operatīvi tiku nogādātā palātā, kur gulēja vēl viena meitene. Uzlika man fizioloģisko šķidrumu, introvenozi. Pēc neilga laika atveda trešo meiteni, bet ne pie mums. Viņu aizveda kaut kur tālāk, laikam bija traģiskāks gadījums. Mana kaimiņiene izrādījās jauna, līdz 14 gadu vecā skrējēja no Daugavpils. Uz Kuldīgu viņa atbrauca kopā ar treneri. Parasti viņa skrien uz stadionā 100 vai 200m, izdomāja izmēģināt savus spēkus uz asfalta un ātrā palīdzība viņu savāca jau otrajā kilometrā. Pa dibenu vajadzētu iedot viņas trenerim, kurš ļāva tik jaunai un nepieredzējušai skriet tik garu gabalu šādā kārstāmā. Atnāca ārste un sāka mani aptaujāt: ka jūtos? vai man tā bieži sanāk pavizināties ar ātrajiem? Cik gadi? Kā es tikšu mājas? Un kā var sazvanīt manus pavadoņus? Pēdējie divi jautājumi bija visai pagrūti. Pirmkārt, es nezinu kur es atrodos. Zinu, ka Kuldīgā, bet kur tieši nesaprotu. Sanāk ir jāzvana vīram vai draugiem. Man telefons ir mašīnā, no galvas vīra numuru nezinu (tas nelaimīgais numurs ir tik grūts - divi, septiņi (vai deviņi), četri, seši, pieci...ai! murgs, ne numurs). Draugi arī ir uz trases un arī viņu numurus es nezinu. Tad neko. Pagulēju stundiņu un palaida mājās. Ziniet, mani jau palaida, bet to nepilngadīgo meiteni vēl atstāja. Bija tik interesanti iet prom, kad aiz pieņemšanas loga, kur ir iespējama tikai ieeja, uz tevī skatās ar lielām un cerību acīm. Apsoliju sameklēt meitenes treneri un pateikt, ka viņa ir slimnīcā. Drošībai paņēmu viņas numuru. Izgāju no slimnīcas ārā, jutos diezgan labi. Man paveras kluss un mierīgs skats - kur es esmu? Atradu lielceļu un izdomāju iet pa labi, jo esmu jau precēta un pa kreisi iet nedrīkst. Gāju un domāju -kā es atradīšu starta zonu? Negaidīti ieraudzīju puisi ar medaļu un finiša maisiņu. Sapriecājos :) Sapratu kur iet - tur, no kurienes cilvēki nāk ar medaļām. Diezgan ātri atradu finiša zonu. Uzreiz sastapu  vīru. Ieraugot manu, ar marli pārklāto roku, viņš sāka uztraukties. Pluss es vēl biju sporta krūšturī, tātad bez krekla. Prasa, kur biju. Es atbildēju, slimnīcā un aizskrēju uz skatuvi, lai vadītājam lūgtu palīdzību nelaimīgas meitenes trenera meklējumos. Treneris ātri noreaģējis uz ziņu un aizbrauca uz slimnīcu. 

Es jūtos laimīga, ka esmu palīdzējsi. Toties jūtos nelaimīga par to, ka tagad dabūšu pa dibenu. Izstāstīju vīram un draugiem par slimnīcu. Nomierināju, ka man nekas nesāp, tā bija tikai pārkāršana. Diezgan skeptiski vīrs uztvēra informāciju par to, ka nākamreiz apsolījos neskriet šādā karstumā. Es saprotu viņa raizes, es arī sev uz visiem 100% neticu. Vienkārši nākamreiz gatavošos rūpīgāk un pie starta tik ātri neskriešu! Viss ir jādara mierīgi un ar prātu.

TT kreklu man Mareks atdeva. Paldies viņam milzīgs par to, ka ir noturējis tempu. Marek, tu esi foršs! Paldies arī tām divām sievietēm, kas palīdzēja man atrast ēnu un iedeva tik vajadzīgo ūdeni (diemžēl, pati viņiem paldies pateikt es nepaspēju).

Lai nu kā bija, tā bija vajadzīga mācībā. Kārtēja mācība nesteigties un klausīt savu organismu. Man paveicas, man nebija tik drausmīgi cik Ušakovam. Toties DNF paliek "nav finišejusi" un nākamreiz ir jāpadomā gan par  gaidāmo laiku (jāieskātās meteo.lv), gan par sajūtām, gan arī par sagatavotību.

Nevienam nenovēlu piedzīvot DNF, bet no tā pasagāt sevi pīlnībā arī nevienam neizdosies.

Jāskrien ar aukstu prātu, nevis karstu sirdi ;)

Kas par zvēru "Garmin FR235" - pulsometrs ar pulsa lasīšanu no rokās?

Šogad man radās iespēja notestēt jauno Garmin FR 235. 

Garmin FR235

 

Tiklīdz tirgū parādījās pulsometri (Mio), kas lasa pulsu no rokās, man bija vēlme notestēt šo brīnumu. Nebija liela ticība tam, ka progress ir aizgājis tik tālu, lai pulsa ritmu lasītu no rokas, kas kustās, paliek slapja no sviedriem, utt. Palasīju nedaudz tehnisko specifikāciju, nedaudz tehniskos dokumentus un sapratu, kā pirmie pulsometri ir vairāk eksperimentāli, nevis praktiski. Gaidīju nākamo soli. Nākamais bija Garmin FR 230, Samsung GearFit, utt (visi kuriem nav jaunumu uzreiz taisīja jaunumus ar iebūvēto HR lasītāju). Atkal palasīju par šīm ierīcēm, un atradu vienīgo labo atsauksmi par Fitbit charge HR, diemžēl FitBit izskats man nepatīk. Tad Facebook grupā Running_LV parādījās jautājums par pulsometriem, kur arī uzrakstīju savu viedokli. Māris (no pulsometrs.lv) cītīgi seko visiem sportiskiem jaunumiem, visai informācijai par un ap pulsometriem, arī viņš piedalījās šajā diskusijā un piedāvāja man notestēt jauno pulsometru Garmin FR235.

Tests ilga septiņas dienas, tas bija pietiekami lai novērtētu visas šīs ierīces plusus un mīnusus. Sāksim ar to nepatīkamo - ar mīnusiem:

1. Nedaudz traucē visu laiku ieslēgtā plusa pārbaude. Jo no pulsa pārbaudes strauji samazinās baterijas darbības laiks.

2. Ja ilgi sēdi pie datora, vai atpūties uz dīvāna, vai vispār nevalkā pulksteni, parādās "sarkanā svītra", kas nozīmē, kā tev ir jākustās. Diemžēl, dažreiz pat kustoties "sarkanā svītra" parādās. Iespējams pulkstenis nelasa mazos soļus, vai viņam nepietiek ar mana aktīva dzīvesveida apjomu.

3. Ja ir ielādēti treniņi, tie ir no starta līdz beigām. Pēc noskrieta/nobraukta apjoma, treniņš tiek apturēts automātiski, un nav iespējams to pagarināt. Respektīvi, ja es uzstādīju treniņu 5km, noskrienot 5km, pulkstenis pats beidz treniņu un es nevaru turpināt atsildīties kaut 400m. Vēl ļoti pietrūkst procentuālais radījums treniņa laikā, "cik jau ir paveikts". Piemēram, tam pašam 5km treniņam sasniedzot 50% izpildi, pie 2.5km to varētu parādīt, jo piemēram mani tas ļoti uzmundrina.

4. Ne vienmēr pulkstenis parāda zvanus un atsūtītās īsziņas. Ne vienmēr pulkstenis spēj sinhronizēts ar telefonu, pat tad ja atrodas visu laiku tam līdzas.

5. Nav iespējams ielādēt kartes un maršrutus. Pie tādas funkcijas esmu jau ļoti pieradusi. Man šī funkcija ļoti pietrūka.

6. No sporta aktivitātēm tiek piedāvātas tikai run/ cycling/ indoor running/ other sports. Citu opciju nav.

7. Citas sporta aktivitātes iet caur aplikācijām (appiem), bet tās ielādējot, ne vienmēr tās strādā. Pat ja strādā, nav iespējams mainīt ekrānus. Ko aplikāciju izgudrotāji ir sagatavojuši sev, tas būs jāizmanto arī Tev.

8. Manis tik iemīlētais recovery tests, arī tas nav iekšā. Pie aplikācijām neizdevās to atrast. Toties recovery time pulkstenis Tev izrēķinās (diezgan) precīzi pēc katra treniņa.

Savukārt, pulkstenim piemīt daudz plusu:

1. Liels pluss ir ikdienas aktivitāšu novērošana. Pulkstenis ir ļoti viegls un diezgan smuks. Piestāvēs pie casual, sport vai basic stila drēbēm. Tas rāda ne tikai laiku, bet arī noieto ceļu, soļu skaitu un miega aktivitāti. Ja nekusties, tad rādās sarkanā svītra, kas tev atgādina, ka ir jākustās (dažkārt svītra ir ļoti nogurdinoša, sk.pulksteņa mīnusi 1.punktu.)

2. Garminam piemīt sinhronizācija ar Endomondo, kas palīdz veikt "Live Tracking" (treniņa novērošana reālajā laikā) (precizējums LiveTrack (Garmin), Live segments bike (strava) utt.) . Kā arī Endomondo ir daudz konkursu un izaicinājumu, kas palīdzēs tev sevi attīstīt , dalīties ar treniņiem, sekot līdzi draugu treniņiem un salīdzināt savus panākumus ar draugu panākumiem.

3. Ikdienu pulsa mērīšana arī ir laba lieta. Esmu ļoti ziņkārīga un vēlos zināt cik ir mans pulss sēžot sapulcē, rakstot dažādus darbus, ēdot pusdienas, staigājot pa veikaliem utt. Diemžēl pulss, kas darbojās, man apnika jau trešajā dienā. Žēl, ka to nevar izslēgt.

4. Arī ir pluss, kā tas tiek mērīts no plaukstas (rokas), atvieglo garos skrējienus, atbrīvo Tevi no pulsa jostas nēsāšanas (arī no tās noberzumiem). Toties pulsa lasīšana vēl nav attīstīta līdz galam. Pulss šausmīgi lēkā, un pareizie rādītāji parādās tikai pēc 10-15 min no treniņa sākumā. Arī ikdienas aktivitātēs, tas nedaudz uzmet par virsu un 58-64 vietā parāda 72-85. Tas liek samazināt kustības, tad pulkstenis parāda sarkano svītru un tev jākustas. Apburtais loks. Domāju, mazaktīviem cilvēkiem, tas noteikti palīdzēs vairāk kustēties.

5. Pulkstenis ir ļoti viegls (mazāk par 50gr). Smuks, daudz dažādu krāsu izvēles. Nezinu par izturību, uz asfalta neesmu to mētājusi. Tapāt nezinu cik ilgi tās kalpos, jo man bija iespēja to testēt tikai 7 dienas.

6. Neskatoties uz to, ka pulsa mērītājs strādā 24/7, baterija tur labi. Esmu to uzlādējusi trīs reizes pa visu nedēļu. Ja izmantosi to mazākiem treniņiem (līdz 1 st), varētu pietikt arī ar divām uzlādēs reizēm.

7. Patīkama ir treniņu ielādes iespēja, kas palīdz tev sekot līdzi savam brīvajam laikam. :) Treniņu atgādinājumi ļoti motivē un vairs nerodas tik lielā kāre tos bastot.

8. Bez treniņiem un aplikācijām, pulkstenis vēl katru dienu tev parāda laika apstākļus un kalendāru. Godīgi teikšu noderīgas fīčas. Ja pulkstenis ir sinhronizēts ar telefonu, uz ekrāna parādās zvani un īsziņas, kas arī atvieglo ikdienas darba gaitu, jo nevajag somā meklēt telefonu, lai apskatītos, kas ko ir uzrakstījis.

9. Laba funkcija ir "find my phone". Ja tev ir lielā treniņu soma, vai parastā sieviešu somiņa, kur nekad neko nav iespējams atrast, šī funkcija ir domāta tieši tev. Ieslēdzot šo funkciju, pulkstenis raida signālu telefonam un telefons sāk zvanīt. Tas atvieglo telefona atrašanu.

10. Neapšaubāmi pozitīva ziņa ir tas, ka GPS signāla uztvere ir par diviem soļiem augstāka, nekā iepriekšējos Garmin pulksteņos.Kādreiz man vajadzēja līdz 3 minūtēm stāvēt zem lietus un gaidīt, kad pulkstenis atradis signālu. Toties tagad, pulkstenis zibenīgā ātruma mani atrada, un pat meža vidū nav pazaudējis ne mirki :)

11. Trīs diezgan aktīvi izmantojamie sporta veidi: skriešana, riteņbraukšana, iekštelpu skriešana. Ātri var pārslēgt turp un atpakaļ.

12. Aplikācijas - laba lieta. Kādreiz nebija iespējams neko instalēt savā pulkstenī, tagad var instalēt gandrīz visu: citus sporta veidus, skaistāku desktopu, spēles, visādus pārbaudījumus (ghost runner, traning partner utt.). Pati esmu instalējusi nordic walking, walking un spēli "Vilks ķer olas". Foršā spēlē, varēja sēdēt ilgi un baudīt bērnības sajūtas.

13. Ātri un vienkārši var dalīties ar saviem treniņiem un sasniegumiem sportā savos sociālos tīklos, piem. Facebookā.

14. Salīdzinot ar cietiem šī gada moderniem pulksteņiem, Garminam patiešām ir ātrs bluetooth. Labi attīstīta un diezgan kvalitatīva aplikācijā telefonā.

15. Šis pulkstenis nav tikai pulkstenis, viņš ir tavs treneris, ārsts, palīgs, skriešanas biedrs. Pulkstenis spēj lasīt ne tika reāla laikā pulsu, ātrumu, attālumu, bet arī rēķina tavu atjaunošanas laiku, VOmax, vertikālo ātrumu un daudz citu dažādu un noderīgu lietu.

Kopumā esmu apmierināta ar Garmin FR235. Labprāt to ieteiktu cilvēkiem, kam patīk jaunie gadžeti un modernas stila lietas, kas protams ir arī diezgan funkcionālas. Toties vienīga lieta, kas nedaudz sarūgtina - ir pulsa lasīšana.

Tagad izstatīšu kāpēc:

Es izvēlos vienu treniņa dienu, kurā es uzvelku pulsa jostu kopā ar Ambit pulksteņiem uz vienas rokas un uz otras rokas bija Garmin FR235. Ieslēdzu es abas ierīces vienlaicīgi. Zemāk ir parādīti treniņa grafiki.

Gamin FR235

Suunto Ambit3run

Kā redzams abos grafikos sākums un vidusdaļa ir ļoti līdzīga. Tikai salīdzinot uz rokas abu pulksteņu radītājus varēja konstatēt kā FR235 dažreiz lēkā uz augšu, bet kopējā bildē tas neatspoguļojas. Tāpat arī average HR man ir vienāds 115, un maksimālais 137. Toties beigās, kad uz rokas jau parādījās sviedri, FR235 sāka dīvaini uzvesties un rādītāji īsti nesakrīta ar pulsa jostas radītājiem. Sākumā nevarēju sagaidīt, kad tās nostabilizēsies, tad nevarēju beigās saprast, kāpēc man abi pulsi atšķiras.

Es izlēmu paņemt abus pulksteņus uz testu uz garāku treniņu.

Garmin FR235

Suunto Ambit3run

Šajos grafikos var labi redzēt, ka FR235 meklē pareizo pulsu, tad viņš nostiprinās, tad izdaloties sviedriem, vai kustinot rokas (kad pulkstenis atdalās no ādas un veidojas sprauga), pulss sāka lēkāt. Ambitam pa vidu netīšam uzliku pauzi, pēc tam ieraudzīju un atslēdzu atpakaļ, tieši tad FR235 sākas MIXa brīdis (ap 1:40). Nezināju, kad tas nomierināsies. Jau sāku domāt, ka otrs pulkstenis viņu ietekmē. Tad atkal bija mierīgs brīdis, un pie beigām atkal sākas nesaprašanās savā starpā.

Vērojot laiku ikdienas aktivitātes, pamanīju, ka viņš rāda nedaudz "pa pāris sitieniem" par daudz pulsu. Tāpēc arī veicu tik rūpīgu pulsa analīzi.

Negribu teikt, ka viņš galīgi švaki rāda pulsu, toties uzskatu, ka pulsa jostas joprojām ir nepārspētas un akurātākas. Kā jau minēju iepriekš, es nedaudz uzgaidīšu (vēl pāris modeļiem jāiznāk) un varbūt tad pirkšu sev pulsometru ar optisko pulsa mērītāju.

Vēlos pateikties Mārim no pulsometrs.lv par šo iespēju testēt pulsometru.

Iesaku pirms pirkšanas rūpīgi pārliecināties, par kārotā pulsometra darbību un iespējam!