Sezonas 2013. pirmā pusīte (jeb Bikernieku pusmaratons 2013)

17 dienas pirms pusmaratona. Biķernieku trase. šoks!

Ak vai, šogad ziemā kavējās līdzīgi sievietei: visiem saka " tūdaļ nākšu, tūdaļ nākšu", bet pati sēž vēl halātā, slapjiem matiem un lako nagus. 

Ak kā gribētos šo rakstu padarīt par asa sižeta filmas scenāriju, kur labais cīnās ar slikto (līdzīgi Dogmai). Ar to es domāju kā sliktais ir "mūsu pavasaris"un jaukais mēs "skrējēji" :)) Un uzreiz atnācu pie happyend - jo mēs taču uzvarējām :)

Domāju Rīgā ir maz skrējēju, kuri nezin Biķernieku kalnus. Protams, daļa par tiem sajūsmā un daļa tos ienīst. Tā lūk mēs izdomājam kā Biķernieku kalni jau palika otrā vietā aiz Rēzeknes kalniem (Rēzeknei par to +50 pie stipruma), tāpēc par kalniem tālāk nerakstīšu. 

Galvenā šī raksta doma ir klausīties sevi. Līdz pusmaratonam trenējos pēc sastādītas programmas: ātrie un īsie ņēma virsroku un garie-lēnie-jaukie palika aizmirstībā. Lūk kas sanāca:
Nedēļu pirms pusītes es taisīju visu pēc programmas, taču piecas dienas pirms starta sapratu kā ķermenis pretojas, pie tām nežēlīgi. Acis bēdīgi skatās uz jau "ierastiem" 4*200m un līdzīgiem treniņiem un dvēsele raujas uz atpūtas pusi. Es izdomāju sev uzdāvināt divas brīvdienas. Protams, no malas izklausās nežēlīgi "uzdāvināt brīvdienas", taču dažreiz mums tiešām jāizdara viens solis atpakaļ lai pēc tam var raitā solī virzīties uz priekšu.
Pēc "brīvdienām" sekoja ceturdienas kross un tad es sapratu, cik tomēr labi skriet pulsā zem 150 un klausīties putnus, vērot citus skrējējus un baudīt dzīvi 8)) Tā lūk piektdienu arī nohalturēju (lai mani piedot mans treneris). Sacensību dienā pamodos ar pirmajiem putniem - tie forši čivinājas, tāpēc izdomāju ieslēgt viņiem savu mīļāko mūziku (kas nu zin varbūt tie iemācīsies un kādu dienu mani no rīta iepriecinās ;) Atbraucot uz galamērķi (Biķernieku trasi), kur šodien notiksies mana pusmaratonu sezonas atklāšana, biju ļoti priecīga redzēt NOSKRIENiešus. Tie kā vienmēr smaidīgie. Kā Mareks teica: "Skaties kāda dusmīga meitene aizgāja, bet skaties cita jau smaida. Viss balansējas! :)" Tā ir, dažiem ir grūti - viņi nervozē, bet daži vienkārši smaida un ar to arī noņem tiem nervoziem stresu - rodas balanss. 

Skatoties pēc tā, kāda bija ziema un ar kādu ātrumu pavasaris bija uzsācis savu gaitu, es nolēmu skriet vējjakā. Uz tās uzliku virsū numuriņu un priecīgi devos uz startu. Par šo rīcību nožēloju jau 2 km pēc starta. Vēl pēc 500m neizturēju, apstājos un pārliku numuriņu (zaudēju ~40sek). Bet tā bija pārdomāta un zaudēta laika vērtīga rīcība. Sajūtas kas mani pārņēma no paša starta bija šādas - AaaaAaaaa, kāpēc tik ātri? kur mēs skrienam? Jo biju pieradusi skriet nelielus gabalus, bet ātri... un jau pēc ceturtā km, organisms pārgāja šoka stāvoklī. Viņš protestēja pret turpmāko kāju kustināšanas rīcību un visādi deva ziņas kā parastais treniņa garums jau ir sasniegts un jāliek miers. Par otro apli varu pateikt tikai to, ka atceros vienu jauku komplimentu par manam jaunām biksēm.
Tās iedarbojas! Uzreiz uzlabojas garastāvoklis un sāpēs aizgāju kaut kur tālu tālu... arī skriešanas temps neapzināti mainījās uz kruīzi (laikam, kad ķermenis atslābst tam ieslēdzas gudrie aizsardzības mehānismi). Trešo un ceturto apli noskrēju uz kruīzes un pati uzmundrināju apkārtējos un dāvāju komplimentus, lai citiem arī patīkamāk skrienas ;) Finiša taisnē paspēju apdzīt divas meitenes, tas nebija mans mērķis, bet tomēr loti patīkami vai nē ;))) Negaidīti noskrēju zem divām (1:57), kaut arī otra apļa beigās sev atļāvu noskriet virs divām. Tā lūk, kruīze iedarbojas. 

Finish: say HI to Mo Farah!

Kaut arī šīs skrējiens nebija ātrs, bet noteikti tas bija ļoti pamācošs. Esmu sapratusi kā vislabāk man skriet ar dvēseli, nevis ar muskuļiem. Sacensībās visvairāk man patīk izklaidēties un uzmundrināt citus. Un visvērtīgākais bija tas, kas paceļot kruīzes ātrumu ir lielāka iespēja noskriet kāroto distanci ātrāk. Jo ka jau minēju augstāk, kad ķermenis atslābst tam ieslēdzas gudrie aizsardzības mehānismi, tātad ātrums mainās uz komforta zonas ātrumu ;)

Skrien Latvija 2013 esmu komandā AURUM, kopā ar Artūro (mūsu komandas kapteinis, kas par mums ļoti rūpējas un ir komandas atbalsts), Huch (ātrs, bet vienmēr nenotvērāms), Maffija (nērģu princese), Mtiger (jauns, un ļoti spēcīgs skrējējs), Kriss (komandas pozitīvais ātrais dalībnieks. viņu nevajag meklēt, viņš kaut kā pats rodas vajadzīgākajā brīdi un uzmundrina), Edgars (komandas ātra bulta) un es (komandas lēnāka, bet izklaidējošākā daļa). Mēs izdomājām taisīt sevis prezentāciju ar visādām fīčām (par tiem citā rakstā :P ), bet vienu varu atklāt mums ir foršas AURUM aproces, kas man trasē ļoti noderēja.

Rezultāti ir pieejami šeit un vairāk foto Tu vari redzēt šeit.

P.s. vēl viena atziņa - Beidzot ir atnācis pavasaris! :)

 


P.p.s. Kaut man šī pusmaratonā negāja viegli, daži spēja gan pa telefonu parunāt, gan kolu padzert (kola ir uzreiz aiz izotoniska dzēriena ;) ).

Ka paskaidroja bildes galvenais varonis Mtiger - tobrīd viņš sūtīja picu uz finiša zonu.