No high heels, no dresses, jeb pirmāis iespaids par orientēšanās sportu!

Jau kopš 2012. gada augusta mēneša es plānoju iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgus kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu... līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem un uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visās šīs labās domās manī krājās un veicināja galējā lēmuma pieņemšanu - šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!

Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecas trail krossenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams, arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdēja posmā Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas lai "vecie vilki" iepazīstinātu "jaunus vilkus" ar orientēšanās sportu. Es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildējis: "Ap desmit kilometriem". Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri... tīrs nieks! Piekrītu. Vēlos uzvērt, kā piedāvājums par sacensībām nāca vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties laika nebija.

Nedaudz par veselības stāvokli: dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilno klapi... nē, tieši otrādi es jau zināju par dienas izklaidēm, kas man lika saudzēt sevi. Tātad braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto radīja ka man vēl jaātpūsās 6 stundas). 

Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzāmais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirība no skriešanas sacensībām ir atvērts, tas nozīmē ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte - ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidēja un lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidēja, vai lielā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visām ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgas lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un  13kp. Vēl, lai piedalītos, bez kompasa, kartes un protams smadzenēm ir vajadzīga SI-Karte (čips), ar kuru palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem. 

mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte

Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu.  Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam.  Sākumā skrejam ātri...pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm...kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km... liksies nav jau daudz vai nē, bet pa meža bezceļiem, ticiet man - TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu kā šīs sacensības nebūs tik vieglās kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais...ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: "Re, kur bedre, viņa ir kartē... Re, kur sakne, tā arī ir atzīmēta kartē..." Ticēju katra viņa vārdam, jo apskatīt kartē man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis aizskrējis tik tālu kā man nācās nedaudz pasprintot... pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena gaitā mani vairs nebiedēja izteicieni tādi, ka:"Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei... būs jāskrien pāri tam lielam kalnam un, pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam." Pēc astotā punktā es uzjautāju: "Cik KP mūs jāsavāc?", atbilde bija: "25". "Ak mans Dievs!!" - padomāju es. Tikai tad es sapratu uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus - 14,130. Uzprasot to nozīmi, es dabūju atbildi, kā tā ir mūsu aptuvena kilometrāžā. Tas būtu ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu, bet visi taču nekad tā neskrien... jo ir žogs, upe utt. Heh... sanāk ka kādus 16km noteikti savāksim. Domājot par to, kā priekšā vēl ir 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam, teorētiski mums divas reizes būs jāšķērso purvs. Es, kā asfalta skrējējs, tā arī domāju. Izdarās orientieristi domā savādāk. Pēc KP nr.40 mēs skrējām mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju kā tā taciņa ir apkārt purvam - а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu, ka man viena kāja paliek mitra, tad otra... Prasu Jānim: "Man kājas slapjas, tas nekas?" Viņš ļoti mierīgi atbild: "Man arī. Skrienam tālāk." Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvojos ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te - HOP! un tāda patīkama vēsa sajūta :) Man patika skriet pa purvu! Tad atkal vācam vienu pēc otra KP, es skaitīju cik vēl palicis līdz beigām, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, kā šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam...vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem ceļu, jo tas Jānis samazināja ātrumu un es varēju viņam turēties līdzi :)

rezultāti par Muceniekiem

Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica ka nākamo punktu es meklētu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns... aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrien pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi? Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atrada bedri un atzīmējas pie KP. Uz to brīdi palika trīs KP priekšā un necik spēks manā ķermenī. Skrēju pamīšus, tad ātri gāju. Vēl viens KP,  otrs... un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm, tā es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies :)) Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nevaru noticēt kā tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzās! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 - labs rezultāts! :) Paldies Jānis par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!

mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte

Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, kā iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci lai saprastu kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tiem, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju :) Jo svētdienas skrējiena laikā ir ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju. 

Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu ^_^  Godīgi, varēju labāk pa kādam 6 min. noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baidīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju kā viņš varētu mani izvēst uz beidzamā kontrolpunkta, bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa...man uz turieni nevajadzēja. 

Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: "Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederētu." Varu apgalvot, ka tiešām ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēžas galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējiena svārkus uzvilkt var... un arī skrējieni uz papēžiem pastāv... bet mežā viss ir savādāk!

  

*beigtās - man nebūs žēl tos saplēst un izmest.

**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt