Četrās sacensības, divās valstīs - jauns PB, negaidīts pjedestāls un citi dzīves brīnumi

Šis raksts ir tapis gandrīz mēnesi. Sākuma bija doma uzrakstīt par katru atsevišķi, bet visas sacensības notika viena mirklī un tāpēc dalīt tos nav racionāli.

Dobeles otrais aplis

Viss sākas Dobelē, kur bija paredzēts ātri, bet ar žēlastību noskriet 5km. Sacensības iekrita 7. jūnija, tieši pilsētas svētku ietvaros. Skrējiens bija bezmaksas, līdz ar to plānoju, ka gribētāju būs pāri malām. Atbraucam laicīgi, izņemam numurus (sacensības laika kontroli nodrošināja SPORTLAT, līdz ar to numuri, medaļas - full serviss!) un sākam iesildīties. Starts bija ieplānots 20:00, taču ap šo laiku bija dots starts 2,5km distancei un mums nāksies gaidīt kamēr tie atskries. Labi kā šo īsgalabalnieku nebija daudz. Tie skrēja smukās kleitas, peldkostīmos, maskās, ar alu, bez alus, ar cepurēm, ar karogiem... vienvārd sākot, trako netrūka. Ap pusdeviņiem mūs arī ielaida starta koridorā un, nezinu kāpēc, sākas dejas un priekšnesumi. Mēs bija iesprausti starp starta līniju, ātriem un dejotājiem. Nācās gaidīt kamēr tie izdejosies.  Laikam jau bija paredzēts mūs izklaidēt. Smuki jau dejoja, bet ilgi. Stundu mēs stāvējām uz vietas un gaidījām startu. Ne padzerties, ne uz WC... mēģinājam pietupties, lēkāt, kaut kā kustēties lai kājas nepaliktu stīvās. Policija jau bija pienākusi un prasīja: "cik ilgi vēl slēgt braucamās ielās?" viņiem atbildēja: "līdz pasākuma beigām" :) A meitenes tik dejoja un dejoja... Beidzot izdejojas un tika dots starts. Neteikšu kā manas kājas baigi gribēja skriet, tāpēc arī uzsāku lēnītēm ar 4:50min/km. Pēc diviem kilometriem pie otra kalna sastapu skrējējus, kuri sākumā pārvērtēja savus spēkus un palielināju savu ātrumu līdz 4:40min/km. Tad beidzās pirmais aplis, spēks vēl joprojām bija un sitās pāri krūtīm.
Otrajā aplī vēl dažus apdzinu, pie beigām uztaisīju rāvienu , jo mēģināju dabūt ātrumu no četrām. Ātrums nesanāca, taču sanāca Personal Best (PB). Neticēju savām acīm - 22:52. Ātri un bez žēlastības. Sajūtas foršas, trase laikam īsāka nekā domāju. Biju ļoti priecīga un lepna ar sevi. Tā lūk, bez stresa un īpašas sagataves var dabūt kādu negaidītu pārsteigumu. Paldies SPORTLATam par pacietību pie starta un labi padarītu darbu pēc starta.

Dobeles finišs. Ar dārgo kolēģi Ludmilu.

Nākamajā dienā vienpadsmitos no rīta bija jāstartē Carnikavā ~15km krosā. Godīgi sakot, no rīta vispār negribējās skriet. Kājas bija nedaudz nogurušas un prasīja atpūtu. Tāpēc es izdomāju, kā krosu skriešu pēc pulsa un garastāvokļa. Kā jau iepriekšēja dienā, starts mums ievelcies. Kamēr mēs sagaidījām visu bērnu startus, kamēr izskrēja 3km distances skrējēji... varbūt tā ir karma? :))) Tad domāju kā pienācis mūsu starts. Nē! Startēja 6,5km distances dalībnieki un mūsu starts ir pēc 30 minūtēm. Pa mikrofonu paziņoja, ka pirmo km skriesim pa asfaltu, tad pa takām vai bezceļu, tad 2,5km pa pludmali, tad atkal takas/ bezceļš un beigās atkal asfalts. Jau 12:30, saule spīd pa nopietno, karsti kā Turcijā un mums tika dots starts! Es startēju ar ātrumu 5:30 min/km, pati pēdēja! Bet kur man steigties, vakardien taču dabūju jau PB :))) šodien varu atpūsties. Pie tām, visražīgākie aplausi ir pirmajai "Apsveicam! Čempionē!" un pēdējai vietai: "Bei-dzot esi ats-skrē-ju-si!". Kad pēc takām sekoja bezceļš (smilšains!) es saku apdzīt skrējējus. Meitene, vēl viena, džeks, atkal meitene... manas cerības uz skaliem aplausiem pazuda. Jo par pirmo vietu cīnās Dace Lina un Ināra Lūse, bet par pēdējo...tik lēni skriet es negribu, jo baigi karsti. 

Dace Lina, Ināra Lūse un es

Izskrēju no meža uz pludmali. "Neko sev skats!" nodomāju es, skatoties uz pusplikiem cilvēkiem un peldētājiem. Teikšu godīgi, šogad pa smiltīm vēl nebiju skrējusi un Carnikavas pludmale nav Jūrmalas vai Vecāķu pludmale. Pat blakus nestāv! Ātrum no 5:20 kritās uz 6:30, bet skriet vienalga bija grūti. Kādi puspliki vēderaini vīrieši iznākuši no jūras un mēģina man līdzi skriet. "Nu,nu!" teicu es, un viņi pārstāja sevi mocīt. Paldies organizatoriem par dzirdināšanas punktu, tas bija īsti vietā! Atskrēju pie pagrieziena vietas un man pietrūkt spēks lai skrietu cauri kāpām, pārgāju soļos. Mani apdzina meitene, džeks un vēl viena meitene. Grūti, grūti ir skriet pa smiltīm, bet takas man atgrieza spēkus un pie kalna es atkal visus apdzinu. Tad sekoja takas un bezceļi, atkal kalns. Kalni Carnikavā arī ir tīri labi, līdzīgi Siguldas smukumiem. Kaut kur ap desmito km, mani pārņem dusmās par smilšainam takām, sāku skriet pa sūnām. Neizdodas un pārgāju atpakaļ uz smiltīm. Godīgi, ļoti gaidīju kad tas viss beigsies. Redzu dzirdināšanas punktu, paķēru glāzi. Tiesnesis norāda uz kalnu, bet redzu kā marķējums parāda ko citu. Neticu tiesnesim un skrienu pa marķējumu. Man bija taisnība! :)) Vēl priekšā 4 km un mazie kalniņi + smiltis. Šodien 4km man neliekas īss gabals. Izskrienu no meža ārā, redzu policistu, kas sēž uz krēsla un pļāpa pa telefonu. Nevaru saprast uz kuru pusi jāskrien, laikam saule labi uzsildījusi manu galvu. Nolēmu skriet pa kreisi, pēkšņi policists piecēlās kājas un metās man virsū. Sapratu, man jāskrien pa labi. Pēdējas kilometrs asfalta un kārots finišs. Finally this is over! Metos virsū ūdenim un putrai. Izsludina rezultātus. Meklēju sevi... Ināra Lūse 1:07, Dace Lina 1:16 un... Darja Ciganoka 1:28! Man trešā vieta!! Eju pie galvena tiesneša lai prasītu vai viņš neko nav sajaucis. Viss pareizi, elites grupā man trešā vieta :) Ideāli! Apbalvošana, medaļa, sponsoru sagatavotas balviņas. Vēl viens lielisks skrējiens! Paldies Carnikavas domei par šo lieliski sagatavotu pārbaudījumu.

Nākama nedēļa bija plānota atpūta un gatavošanas vēl divām sacensībām. Svētdienas (15.06.) skrējienam Ventspilī un Pērnavas pusmaratonam (22.06.). Skriešanas grafiks saplānots tā, lai būtu vairāki ātruma skrējieni, bet garie un recovery būs pēc Jāņiem. Divpadsmitā jūnija noskrien.lv forumā ieraudzīju ziņu par palīdzības sniegšanu mūsu biedram. Vajadzēja nodod asinīs un es nolēmu ka varu un vēlos palīdzēt un, piektdien 13. datumā aizgāju uz Stradiņu donora centru. No sākuma no manis negribēja ņemt asinīs, jo pārāk zems asinsspiediens un pēc pagājušās asins ziedošanas es zaudēju samaņu un mani savāca ātrie. Ārsts brīdināja, ja mani arī šoreiz savāks ātrie, tad es vairs nekad nevarēšu nodod asinis. Izdarīju visu lai pēc nodošanas es justos labi: paēdu kārtīgas brokastis, izdzēru trīs krūzes kafijas, uzēdu šokolādi, pēc nodošanas 30 minūtes sēdēju uz kušetes. Viss kārtība. Diena pagāja mierīgi, bez stresa. Daži pat jautāja ko esmu sarijusies, ka esmu tik mierīga. Nemocīja ne ģīboņi, ne bads, tikai slāpes. Nakti pagulēju labi, piecēlos lai aizietu nedaudz patipināt, jo svētdien tak sacensības, bet galva sāka griezties. Bija paredzēts skriet astoņas reizes pa 500m caur 250m atpūtas, es pat pirmos 500m nevarēju izpildīt. Saņēmos un noskrēju mierīga režīma. Visu atlikušo dienu nogulēju uz istabas paklāja. Spēku vispār nebija nekādu un asinsspiediens bija ap 90/50. Septiņdesmit procentus no dienas gaismas ilguma es nogulēju. Ģimenes ārste zvanīja un teica:"Izdzer kafiju. Ja pēc tās spēks neatgriezīsies, sauksim ātros, pārliesim Tev atpakaļ nodotus 500ml." Izdzēru kafiju un voilà spēks atgriežas! Protams ārstei neko neteicu par rītdienas sacensībām, jo viņa noteikti neko neļautu darīt. Sacensību rītā pamodījos (special for Maris)... pamodos ar nelielu nogurumu, aizgāju uz aptieku nomērīju asinsspiedienu. Tadammmm 90/63, pulss 83. Kaut kā pa zemu spiediens un pa augstu pulss. Izdomāju ka uz Ventspili braukšu, bet skriešu lēnītēm un pēc apstākļiem redzēšu vai ir jēga skriet visus 10 km. Pa ceļam izdzēru lielo kafiju un puslitru kolas. Sacensībās startēju no paša gala. Atklāju ka tomēr ir daudz cilvēku arī aizmugurē un te ir diezgan jautri. Skrejas ne visai labi, bet labāk nekā vakardien. Pirmais aplis bija nosacīti viegls, bet otrais jau ar pulsu virs 170 un nekadīgi nekritās. Pazīstamie skrējēji,mani apdzenot, mēģināja mani ievēsmot skriet ātrāk, bet nekā.  Ap septīto kilometru kājas kļuva smagas kā betons. Kruīzes kontroles laiks no ierastiem 5:30 samazinājās līdz 6:40, tomēr finišēju. Laiks bija 1:04 ne slikts, bet arī ne labs. Aiz manis uzreiz finišēja V. Žolnerovičs ar laiku 1:05, bet atšķirība no manis viņš skrēja četrus apļus, jeb pusmaratonu. Pateicu viņam: "Ты очень хорошо пробежал, но я прибежала быстрее - 1:04." Viņš uztaisīja lielās pūces acīs. Es piebildu: "Но я бежала 10км :) " Tas viņš uzsmaidīja un teica: "Значит я не так уж хорошо и бежал". Labi jau labi noskrējis un smuku vainagu dabūjis. Tikmēr es aizgāju uz Sporta Laboratoriju nomērīju asinsspiedienu - 110/70. Labs!
Nākamajā nedēļa pagāja vēl mierīgāk, jo veselības stāvoklis neļāva forsēt. Piemēram, trešdien pēc īsa recovery skrējiena man paceļas temperatūra līdz 37,6`C (parasti man ir pazemināta temperatūra ~35,6`C). Godīgi sākot, nezināju kā es 22. startēšu Pērnavā. Uzsvaru liku uz ēdienu: putras, griķi, rīsi, dārzeņi. Cenšos atturēties no sieriem, gaļas un augļiem. Uzsāku dzert kafiju no rītiem, kuru es jau vairākas nedēļas vispār nelietoju uzturā. Pienākot īstajai dienai, es nedomāju par trasi. Es domāju par skriešanas baudu un Pērnavas apskati no iekšienes. Starts sacensībām tika dots 42km un 21km no pilsētas un finišs ir pilsētā kopā maratonistēm un pusmaratonistēm ir pilsēta. Startējam mežā, bija karsti un es izģērbjos. Sākumā skrejas labi, tiešām, negaidīti labi noskrieti pirmie 2 km (no piecām), tālāk tik jautri nebija. Pirmos 6km skrējām pa mežu, tad pa krastmalu gar upi, vēlāk vajadzēja vēl kādus 4km pa pilsētu. Mežā man gāja ne visai. Atkal smiltīs, kalni un takas. Mani apdzina visi kuriem nebija slinkums apdzīt. Tempu turēju 5:30 - 5:50. Mēģināju ātrāk, bet nekadīgi nesanāca. Izskrējām krastmalā un sākas vējš. Kā es nožēloju to brīdi, kad nolēmu izģērbties. Pirmie 10km bija visgrūtākie. Man trūka elpas, kājas neklausījās un besīja visi apkārt skrienošie. Pēc desmitā sāku atslābst un vairāk skriet mehāniski. Pa maziņam saku apdzīt skrējējus. Trase ūdens punktu netrūka, tāpēc nedz slāpes, nedz vēlme apmeklēt WC mani nemoka (beidzot!). Ieskrienot pilsēta, es mainīju taktiku un vairs neskatījos uz pulsometru, skrēju pēc sajūtām.

Latvijai divās pirmās vietas: pusmaratonā un maratonā!

Apdzinu pirmo, tad otro...trešo...ceturto meiteni, vīrieti utt. Pēdējie divi kilometri, bet sajūta joprojām laba. Astoņi simti pirms finiša un mani apdzen kāda čiksa. Bet baigi ātri apdzen, es par nepaspēju noreaģēt. Finišēju! Labi, viss tiešām ir labi! 1:59 - nav pats sliktākas laiks. Kājas sāka sāpēt jau tajā paša dienā. Recovery skrējiens bija ļoti lēns un puls lidoja debesīs kā Boeing 747. Četras dienas pēc sacensībām bija nolemts noskriet 15km, bet pēc 7km pulss ceļās līdz 170 un kilometrāža bija sasisināta līdz 12km. Pirmā jūlijā atkal bija mēģinājums noskriet 15km ar pulsu zem 160. Izdevās! Pēc divām ar pusi nedēļām sākas organisma atjaunošana pēc asins nodošanas. Tagad esmu pārliecināta kā atkal skriešu ātri un ar patīkamo sajūtu kājās.