Ģimenes "zaķa" skrējiens Abavas stirnu bukā 30/05/15

Šīs stāsts nebūs tikai par skriešanas sacensībām.. 

Viss sākās nedaudz vairāk kā pusotru gadu atpakaļ. Dzīvē mēdz gadīties, ka starp 7 323 599 930 cilvēkiem divi netīšām satiekas. Nebija Ziemassvētki, Valentīna diena vai kāda cita diena, kas parasti ir pilna ar pasaku notīm. Parasta rudens diena, kas kļuva par liktenīgu dienu vienai (pagaidām) mazai ģimenei. 

Dzīvē gadās visādi, neviens jau nav perfekts un dzīve nekad nav viegla, toties jebkurš no mums spēj saskatīt to, ko vēlas redzēt, tapāt arī dabūt to, ko ir pelnījis. Dzīve neprasa, vai esi tam gatavs un nekad nepasniedz savu desertu laicīgi. Parasti deserts nāk vai nu pirms pusdienām, vai jau pēc tam, kad esi atstājis "tējas naudu" oficiantam. Tālāk viss ir Tavā ziņā - noraidīt vai pieņemt.

Skriešana priekš manis pēdējos četrus gadus ir bijusi kaut kas īpašs, ko varu salīdzināt tikai ar brīvību. Tā sajūta, kad Tu atskrien mājās pēc garā vai pēc ātrā, ir nepārspējama. Tā tiešām ir lipīga. Gandrīz jebkurš, kurš pamēģinājis sasniegt to sajūtu, nekad negrib no tās šķirties. Tāpēc neliels skrējiens Abavas senlejā ir kļuvis par patīkamu dāvanu mums pašiem. 

Nebūs jau noslēpums, ka savas dzīves svarīgāko dienu es vēlējos saistīt tieši ar skriešanu. Es nebūt neesmu nekāda prātā jukusī, vienkārši es daru to, kas man patīk. Cilvēki, kuri ir apsēsti ar motocikliem, visu dara ap/ar/uz/par motocikliem. Tad kāpēc es arī nevaru darīt to, kas man patīk vislabāk un no visas sirds?

Lielais datums bija izvēlēts pēc VPPP, bet komandējuma dēļ nācās to pārlikt. Un vislabākā diena izrādījās tieši 30. maijs. Abavas stirnu buks bija kā ideāli piemērots mūsu lielajai dienai. Abavas senleja ir ļoti skaista, tajā mīt daudz spēcīgas enerģijas un mīlestības gars. Tāpēc vienbalsīgi tika nolemts pirms lielā pasākuma skriet Abavas senlejā. Protams, sākumā trases garums bija izvēlēts "Lūsis", taču pēc neilga brīža es sapratu, ka pēc 30 km skriešanas pa kalniem un takām, es diez vai būšu vēl spējīga staigāt augstpapēžu kurpēs. Pārreģistrējos uz "Stirnu". Nedēļu pirms sacensībām tika paziņots, ka "Stirna" tiks pagarināta par ~3km. Parēķinājām laikus un sapratām, ka laika ziņā mēs nepaspēsim atskriet un vēl sapucēties. Bija jāpieņem ļoti sāpīgs lēmums - pārreģistrēties uz "Zaķi". Domāju, zemāk vairs nav kur pārreģistrēties, jo "Susurus" es nepārdzīvotu.

Lielā diena ir atnākusi. Ļoti nervozēju, jo šodien manai dzīvei ir kardināli jāmainās.

Ne bez pārsteigumiem atbraucām uz sacensību vietu. Protams, sacensību vietas skats no kalna bija fantastisks. Lauks pilns ar cilvēkiem, mašīnām, sacensību teltīm. Visi rosās, skraida, stiepjas, runājas... no malas izskatījās kā neliels skudru pūznis :) Mēs mašīnu noparkojām tuvāk izejai, jo bija svarīgi, lai pēc skrējiena varam pēc iespējas ātrāk tikt ārā uz Kuldīgas pusi. Starta vieta atradās kalna apakšā un teltis tuvāk otram stāvlaukumam. Ja godīgi, es uzreiz nepamanīju, kur jāiet, lai izņemtu numurus, jo tika dots starts bērniem un cilvēku burzma nosedza visu skatu uz teltīm. Tāpēc pateicos Laimonim S. par to, ka jau laicīgi bija izņēmis mūsu numurus un mēs nesteidzīgi varējām tos piekabināt un mierīgi gatavoties startam. 

Starts tika dots kalna apakšā un mums bija jāskrien augšā pa grants ceļu. Sākumā vīra izdomātais romantiskais gājiens, visu laiku trasē skriet kopā sadodoties rokās, nelikās īpaši ērts. Jo daudz putekļu un cilvēku, kuri pārvērtējuši savus spēkus, startējuši no starta koridora sākuma un tagad jau noguruši lēnītēm iet pret kalnu, tas traucēja skriet mums kopā roku rokā. Taču, izskrienot uz ceļa, bija diezgan interesanti skriet sadodoties rokās, jo Tu jūti kā cilvēks, kuru Tu mīli un kurš skrien gandrīz divreiz ātrāk par Tevi, ir tepat blakus un visu trasi Tevi atbalstīs. Ļoti patīkama un forša sajūta.

Atgriežoties pie trases, pirmie ~3 km tika noskrieti pa grants ceļu gar smukiem rapšu laukiem. Tālāk ceļš mūs veda uz pilsētas ielām. Vēl daži simti metri gar mājām, kur atbalstu saņēmām no laipniem vietējiem iedzīvotājiem. Tad atkal nedaudz grants ceļa. Es jau sāku domāt, kur tad ir tie kalni? Taču, ieskrienot trases starta zonā, mēs sastapām dubļus.

Pie sevis nodomāju: "nu, tūlīt sāksies!". Tā arī bija. Sākās meža takas, kas veda mūs uz kalnu, tad no kalna, tad atkal uz kalnu, tad atkal no kalna. Vīrs jau spēcīgs, viņam mans ātrums nekādus spēkus neatņem, toties man spēki jau sāka pazust. Domāju "kur ir tas sprinta kalns?". Sākam tuvoties finiša zonai, es jau sapriecājos ka tūlīt viss bus galā un es vēl svaiga atskriešu finišā. Prieki nebija ilgi, tieši tad arī sākās sprinta kalns. Skrienam...labi, godīgi, vīrs skrien, es rāpoju. Lūdzu mani pamest te, jo es vēlos šeit nomirt. Viņš nepiekrīt manai histērijai un velk mani augšā. Beidzot sasniedzam to nelaimīgu kalna augšdaļu. Paldies organizatoriem, ka izvēlējas visgarāko un visstāvāko kalnu, kas ļāva pārbaudīt mana vīra jūtas pret mani :) Tagad esmu pārliecināta, ka nelaimē viņš mani nepametīs.

Pēc kalna augšdaļas sasniegšanas bija jāskrien lejā uz finišu. Teikšu godīgi, skriet kalnā augšā sadodoties rokās ir vieglāk, nekā skriet no kalna lejā roku rokā.

Skrienot kopā, mēs gandrīz notriecām vienu zēnu, lai piedod mums viņa radinieki. Viss beidzās laimīgi, bez traumām un cietušajiem. Mēs visi veiksmīgi finišējām, dabūjām savas smukās medaļas un aši aizgājām pucēties lielajam notikumam. 
Milzīgs paldies organizatoriem, ka sagatavoja mums māju, kur varējām nomazgāties un sagatavoties oficiālajai daļai. Patīkami arī tas, ka skrējām visi kopā: līgavainis, līgava, lieciniece, toties liecinieks bija mūsu oficiālais atbalstītājs un nedaudz arī skriešanas pasākuma fotogrāfs :)

Pēc nedaudz vairāk kā trim nedēļām pēc pasākuma, varu pateikt ka trase bija laba, bet man par īsu. Tomēr neizbaudījām Rimanta solīto purvu un meža takas, ko organizatori rūpīgi sagatavojuši „Stirnām” un „Lūšiem”. Es noteikti nākamgad skriešu „Lūsi”, ja neatgadīsies nekas "nozīmīgs" ;)